dulburis
dulburis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvaloda, nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | dulburis | dulburi |
Ģen. | dulbura | dulburu |
Dat. | dulburim | dulburiem |
Akuz. | dulburi | dulburus |
Lok. | dulburī | dulburos |
1.Cilvēks, kas izturas, rīkojas vai runā bez jēgas.
1.1.apvidvārds; lieto: reti Bailīgs, tramīgs dzīvnieks.
2.apvidvārds Nesavaldīgs, draiskulīgs cilvēks; arī neveikls cilvēks.
Avoti: LLVV, ĒiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- “Kad gan šis dulburis ir īsts, kad spēlē?
- Manā dzimtajā Gaskoņā esmu izdaudzināts par dulburi, jo rakstu un laižu klajā grāmatas.
- Kurš dulburis ko tādu var sacerēt?
- Tad es gar riekstkoku mocījos, to gan labi atceros — cirtu no abiem galiem kā traks, bet neplīsa, dulburis.
- Un pat tas dulburis Ribaks gluži nopietni pievāca vienu no visrosīgākajām komjaunietēm un, iekams šo pārvietoja citur, paspēja nokārtot pat oficiālo pusi.