dumiķis
dumiķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dumiķis | dumiķi |
| Ģen. | dumiķa | dumiķu |
| Dat. | dumiķim | dumiķiem |
| Akuz. | dumiķi | dumiķus |
| Lok. | dumiķī | dumiķos |
dumiķe sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dumiķe | dumiķes |
| Ģen. | dumiķes | dumiķu |
| Dat. | dumiķei | dumiķēm |
| Akuz. | dumiķi | dumiķes |
| Lok. | dumiķē | dumiķēs |
Aprobežots, muļķīgs, arī naivs cilvēks.
PiemēriTikai dumiķi uz tādām uzķeras.
- Tikai dumiķi uz tādām uzķeras.
- – Es neprecēšos ar dumiķi.
- – Ek, dumiķi, to taču viņi jau māk, – sacīja Masarīns.
Avoti: LLVV, T
Piemēri valodas korpusos:šeit