dulliķis
dulliķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dulliķis | dulliķi |
| Ģen. | dulliķa | dulliķu |
| Dat. | dulliķim | dulliķiem |
| Akuz. | dulliķi | dulliķus |
| Lok. | dulliķī | dulliķos |
Avoti: Sin
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ja nu galīgi gribas kādu nosaukt par padumju vai pavisam galīgi dumju, pamēģini lietot kaut ko no šī: negudris, aplamis, aplamnieks, dulburis, nelga, tukšgalvis, tukšpauris, tukšpakausis, biezgalvis, kokapauris, sēnalu pakausis, varapiere, kāpostgalva, āmurgalva, teļapakausis, mazprātiņš, trulprātiņš, tukšprātiņš, plānprātiņš, dumiķis, dulliķis, stulbiķis, stulburis, zābaks, muļķadesa, mūjābelis, ēzeļgalva, aitaspiere; glupiķis; ģeķis.