dullums
dullums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dullums | dullumi |
| Ģen. | dulluma | dullumu |
| Dat. | dullumam | dullumiem |
| Akuz. | dullumu | dullumus |
| Lok. | dullumā | dullumos |
1.parasti formā: vienskaitlis Vispārināta īpašība → dulls, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Stabili vārdu savienojumiDulluma kaite.
- Dulluma kaite vārdkoptermins — hroniska smadzeņu tūska, kas rodas, ja kavēta smadzeņu šķidruma attecēšana, biežāk sastop vecākiem smagā tipa zirgiem, retāk suņiem, govīm
1.1.Reibums, reibonis (no alkohola).
2.Nesaprātīgam, muļķīgam cilvēkam raksturīga darbība, rīcība.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šo bildi nu varēja ķēzīt tālāk, kā vien dullumam labpatīk.
- Varbūt stāsts ir arī par jaunības dullumu, stāšanos pretī autoritātei?
- — Atceries, ko es stāstīju par viņu dullumiem ar bērniem.
- Priecājos par cilvēkiem, kuri savos 70 ir dulluma pilni.
- Kā šķiršanās iemeslu no sievas Rihards min jaunības dullumu. „