durnums
durnums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | durnums | durnumi |
| Ģen. | durnuma | durnumu |
| Dat. | durnumam | durnumiem |
| Akuz. | durnumu | durnumus |
| Lok. | durnumā | durnumos |
1.Vispārināta īpašība → durns1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
2.Vispārināta īpašība → durns2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Es tev to durnumu izdzīšu!
- Pasēdēs, pasēdēs uz krāsns, izgulēs durnumu un norims.
- Viņi tak pie skaidra prāta, ne durnumā viens otrā ielipa kā mušas medū.
- Nākamās dienas pievakarē , kad durnums pavējojās , vecais Ozoliņš kļuva mazliet domīgāks
- Pagaidām diezin kas nesanāk, jo politiķiem nav izgājis no asinīm priekšvēlēšanu durnums un vēlēšanu nakts eiforija.