stulburis
stulburis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | stulburis | stulburi |
Ģen. | stulbura | stulburu |
Dat. | stulburim | stulburiem |
Akuz. | stulburi | stulburus |
Lok. | stulburī | stulburos |
Muļķis; apjucis, dzeorientēts cilvēks.
Avoti: KV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ja nu galīgi gribas kādu nosaukt par padumju vai pavisam galīgi dumju, pamēģini lietot kaut ko no šī: negudris, aplamis, aplamnieks, dulburis, nelga, tukšgalvis, tukšpauris, tukšpakausis, biezgalvis, kokapauris, sēnalu pakausis, varapiere, kāpostgalva, āmurgalva, teļapakausis, mazprātiņš, trulprātiņš, tukšprātiņš, plānprātiņš, dumiķis, dulliķis, stulbiķis, stulburis, zābaks, muļķadesa, mūjābelis, ēzeļgalva, aitaspiere; glupiķis; ģeķis.