žņurīt
žņurīt 2. konjugācijas darbības vārds; apvidvārds
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | žņurīju | žņurījam | žņurīju | žņurījām | žņurīšu | žņurīsim |
| 2. pers. | žņurī | žņurījat | žņurīji | žņurījāt | žņurīsi | žņurīsiet, žņurīsit |
| 3. pers. | žņurī | žņurīja | žņurīs | |||
Pavēles izteiksme: žņurī (vsk. 2. pers.), žņurījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: žņurījot (tag.), žņurīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: žņurītu
Vajadzības izteiksme: jāžņurī
1.Griezt ar neasu nazi, zāģēt.
2.Nonāvēt, nokaut.
3.Ēst.
Saistītās nozīmesskrotēt, steļķēt, šķīt, ammāt, ēst, flacēt, havaķ.
Saistītās nozīmes
Sinonīmi
steļķēt1 — Ēst.
ammāt1 — Ēst.
ēst1 — Ieņemt mutē, parasti sakošļāt un norīt, barību.
flacēt1 — Ēst.
havaķ1 — Ēst.
iesti1 — Ēst.
likt uz zoba1 — Nogaršot, ēst (ko).
kostēt1 — Ēst.
kušīt1 — Ēst.
ņammāt1 — Ēst (parasti bērnu valodā, arī sarunā ar maziem bērniem).
paikot1 — Ēst.
miešķēt3 — Ēst.
mūksnīt2 — Ēst.
murcaveķ1 — Ēst.
ņemmāt1 — Ēst.
rubaķ1 — Ēst.
sormēt1 — Ēst.
sormīt1 — Ēst.
šamaķ1 — Ēst.
tiesāt1 — Ēst, parasti ar lielu apetīti.
uzjozēt1 — Ēst.
vanskāt2 — Ēst.
vaņģīt2 — Ēst.
veitēt2 — Ēst.
ževaķ1 — Ēst.
fresēt1 — Ēst.
glecēt1 — Ēst.
grepēt1 — Ēst.
jamot1 — Ēst.
juksēt1 — Ēst.
hropņīt1 — Ēst.
kovaķ1 — Ēst.
kropņīt1 — Ēst.
ķosēt1 — Ēst.
klemzt1 — Ēst.
klēzt1 — Ēst.
klopsēt1 — Ēst.
knapāt1 — Ēst.
kņēkarēt1 — Ēst.
jammāt1 — Ēst.
knauzēt1 — Ēst.
jammīt1 — Ēst.
saūnāt1 — Ēst.
števkaiķ1 — Ēst.
žraķ1 — Ēst.
Hiponīmi
apmuļļāt ēdienu1 — Nedaudz, negribīgi ēdot, izniekot ēdienu.
čammāt1.1 — Lēni ēst.
ēst (ar) gariem zobiem1 — Ēst bez patikas, bez apetītes.
ēst ar gardu (arī saldu) muti1 — Ēst ar lielu patiku, ar lielu apetīti.
gļēmot1 — Lēnām ēst.
glemžāt2 — Neveikli, ar gariem zobiem ēst.
glemzt1 — Lēnām ēst.
gņēgāt1 — Negribīgi ēst.
graušļāt1 — Grauzt.
grauzt1 — Ēst (par grauzējiem (2), arī par dažiem kukaiņiem).
grauzt1.4 — Ēst (ko cietu) - par cilvēkiem.
grubināt1 — Grauzt, gremot, lēnām ēst.
ieēst1 — Nedaudz apēst.
ieķest1 — Kārīgi paēst.
kausēt1 — Daudz ēst.
ķauzēt2 — Steigšus, skaļi, daudz ēst.
ķepēt1.1 — Ēst negausīgi, ņemot (ēdienu) uzreiz lielā daudzumā.
klecēt1 — Daudz un kāri ēst.
kledzēt1 — Rijīgi, steigšus ēst.
klemšāt1 — Daudz un kāri ēst.
klemst1 — Daudz ēst; steigšus, aizgūtnēm ēst.
klencēt1 — Rijīgi, steigšus ēst, strēbt ar troksni.
klepsēt1 — Skaļi ēst (šķidru ēdienu).
klest1 — Neglīti, rijīgi ēst.
klezēt1 — Daudz un kāri ēst; ēst.
kluncīt1 — Kārīgi ēst kaut ko šķidru, strēbt.
kņēgāt1 — Nelabprāt, bez apetītes ēst.
kņēgāties1 — Tūļājoties ēst.
krimst1 — Ēst (cietu barību), ar zobiem drupinot, smalcinot (par dzīvniekiem); grauzt.
krimst1.1 — Par cilvēkiem.
leksēt1 — Ēst (parasti rijīgi, negausīgi).
lepēt1 — Strēbt, rijīgi ēst.
ņergāties1 — Ēst, peļot, arī izniekojot ēdienu; ēst bez ēstgribas.
ņukāt1 — Dūšīgi ēst.
paēst1 — Ēst un pabeigt ēst, arī ēst tā, ka vairāk negribas ēst.
saēsties1 — Daudz ēdot, pilnīgi paēst.
skribināt1.1 — Lēnām, maziem kumosiem ēst.
skrubināt1 — Grauzt sīkiem gabaliem; krimst.
strēbt1 — Ēst (ko šķidru), arī dzert, parasti ar troksni.
uzēst1 — Ieēst (ko).
uzkost1 — Iekost (4); arī uzēst (1).
vīkstīt2 — Ēst, parasti daudz un steidzīgi.
villāt1 — Daudz ēst lieliem kumosiem.
žaunāt1 — Ātri un kārīgi ēst.
žaunāt2 — Daudz un lēnām ēst.
žubināt1 — Lēni, arī negribīgi ēst (izmeklējot barību, izlasot no tās labāko, garšīgāko).
žulināt2 — Ēst ar bezzobainu muti.
Hiperonīmi
4.Izgriezt (veļu).
Avoti: ME, EH