klabis
klabis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | klabis | klabji |
| Ģen. | klabja | klabju |
| Dat. | klabim | klabjiem |
| Akuz. | klabi | klabjus |
| Lok. | klabī | klabjos |
1.Pļāpīgs cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu.
2.Dzīvnieku slazda paveids – iegarena kaste, kuras ieeja aizkrīt, kad dzīvnieks sasniedz ēsmu.
Avoti: ViV, TlV