klabināt
klabināt 3. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | klabinu | klabinām | klabināju | klabinājām | klabināšu | klabināsim |
| 2. pers. | klabini | klabināt | klabināji | klabinājāt | klabināsi | klabināsiet, klabināsit |
| 3. pers. | klabina | klabināja | klabinās | |||
Pavēles izteiksme: klabini (vsk. 2. pers.), klabiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: klabinot (tag.), klabināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: klabinātu
Vajadzības izteiksme: jāklabina
1.transitīvs Panākt, būt par cēloni, ka (kas) vairākkārt klab (1).
Stabili vārdu savienojumiKlabināt zobus.
- Klabināt zobus idioma — sajust stipru aukstumu; izjust lielas bailes, satraukumu
1.1.intransitīvs
1.2.intransitīvs Iet vai braukt (parasti lēni), radot klaboņu.
2.intransitīvs; parasti formā: trešā persona Ar knābi radīt raksturīgas skaņas (par stārķi).
3.vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa, intransitīvs Runāt ko nevajadzīgu, bezsaturīgu (parasti ilgāku laiku); pļāpāt.
3.1.transitīvs
Stabili vārdu savienojumiKlabināt muti.
- Klabināt muti vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa, idioma — daudz runāt (parasti ko nevajadzīgu, bezsaturīgu)
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ir pāris iecienītu vietu, kur sēžu un klabinu savu datoru.
- Gunārs sasprindzināja dzirdi: ja Vitauts klabinātu akmeņus, varētu saklausīt.
- Klabinot zābaku papēžus, blakus istabā nemierīgi staigāja Santa un gaidīja.
- Putns kluss, knābi klabina daudz retāk kā baltais stārķis.
- Partorgs smaida ūsās un klabina zobus kā vilks, uz labumiem skatoties.