pasaktaša
pasaktaša sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; apvidvārds, nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pasaktaša | pasaktašas |
| Ģen. | pasaktašas | pasaktašu |
| Dat. | pasaktašai | pasaktašām |
| Akuz. | pasaktašu | pasaktašas |
| Lok. | pasaktašā | pasaktašās |
Pļāpīga sieviete; arī tenkotajā.
Saistītās nozīmesmelukule, čabiņa, čaukstene, klačbāba.
Sinonīmi
melukule1 — Pļāpa, tenkotāja.
čabiņa2 — Pļāpīga, vieglprātīga sieviete.
čaukstene1 — Pļāpa, tenkotāja.
klačbāba1 — Pļāpa; tenkotāja.
pasakķesele1 — Pļāpīga sieviete; arī tenkotāja; pasaktaša.
salašņdārta1 — Pļāpīga sieviete; tenkotāja.
seķine1 — Pļāpa, tenkotāja.
šķiltava2 — Pļāpa; nenopietna sieviete.
tenclava2 — Baumotāja, tenkotāja.
valodnese1 — Tenkotāja.
Hiperonīmi
balamute1 — Cilvēks, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā; pļāpa, lielībnieks.
čaba2 — Pļāpa.
čabaste1 — Pļāpa, tarkšķis, melša.
čavata1 — Pļāpa.
dirsējs3 — Pļāpa; muldoņa.
dižmutis1 — Balamute, lielībnieks, pļāpa.
garvalodis1 — Daudzrunātājs, pļāpa.
grabeklis2 — Cilvēks, kas daudz runā (ko nepamatotu).
grabētājs1 — Pļāpa.
grabiķis1 — Pļāpa, tarkšķis.
grabis2 — Pļāpa.
grābšķis3 — Pļāpa.
gvelzis1 — Pļāpa.
klabata1 — Pļāpīgs cilvēks.
klabis1 — Pļāpīgs cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu.
klačpastala1 — Pļāpīgs cilvēks; tenkotāja vai tenkotājs.
klaču pastala (tarba)1 — Pļāpīgs cilvēks; tenkotāja vai tenkotājs.
ļerba1 — Pļāpa, melša.
lielmutis1 — Cilvēks, kas daudz runā, pļāpā, lielās; pļāpa.
mēlnesis1 — Cilvēks, kas izplata nepatiesas ziņas, melus.
mutainis1 — Liels runātājs, kam vārds vietā.
niekabīlis1 — Niekkalbis; lielmutis, pļāpa.
niekaklabis1 — Pļāpa.
niekgrabis1 — Tukši runātājs, pļāpa; niekabīlis.
niekkalbis1 — Pļāpīgs, arī vientiesīgs, nenopietns cilvēks.
niekrunis1 — Pļāpa.
niekvalodis1 — Cilvēks, kas mēdz runāt niekus (3); arī tenkotājs.
pļāpa1 — Pļāpīgs cilvēks.
pļāpātājs1 — Pļāpīgs cilvēks, pļāpa.
pļera1 — Pļāpa.
skrejmēlīte1 — Pļāpa.
tarkšķinātājs1 — Pļāpa.
tarkšķis1 — Pļāpa.
tenkotājs1 — Baumu izplatītājs.
tukšgrabis1 — Pļāpa.
tukšvalodis1 — Pļāpa.
vāreklis2 — Cilvēks, kas mēdz daudz runāt, pļāpāt.
Avoti: ViV