grābšķis
grābšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | grābšķis | grābšķi |
| Ģen. | grābšķa | grābšķu |
| Dat. | grābšķim | grābšķiem |
| Akuz. | grābšķi | grābšķus |
| Lok. | grābšķī | grābšķos |
1.Sīku lietu zaglis.
2.Tas, kas grābstās.
3.Pļāpa.
Saistītās nozīmesmutainis, vankšķis, pļerkšķis, balamute, čaba.
Sinonīmi
mutainis1 — Liels runātājs, kam vārds vietā.
balamute1 — Cilvēks, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā; pļāpa, lielībnieks.
čaba2 — Pļāpa.
čavata1 — Pļāpa.
dirsējs3 — Pļāpa; muldoņa.
grabis2 — Pļāpa.
grabeklis2 — Cilvēks, kas daudz runā (ko nepamatotu).
grabiķis1 — Pļāpa, tarkšķis.
grabētājs1 — Pļāpa.
gvelzis1 — Pļāpa.
klaču pastala (tarba)1 — Pļāpīgs cilvēks; tenkotāja vai tenkotājs.
niekrunis1 — Pļāpa.
niekaklabis1 — Pļāpa.
pļāpa1 — Pļāpīgs cilvēks.
pļera1 — Pļāpa.
skrejmēlīte1 — Pļāpa.
tarkšķinātājs1 — Pļāpa.
tarkšķis1 — Pļāpa.
tukšgrabis1 — Pļāpa.
tukšvalodis1 — Pļāpa.
čabaste1 — Pļāpa, tarkšķis, melša.
dižmutis1 — Balamute, lielībnieks, pļāpa.
garvalodis1 — Daudzrunātājs, pļāpa.
klabata1 — Pļāpīgs cilvēks.
klabis1 — Pļāpīgs cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu.
klačpastala1 — Pļāpīgs cilvēks; tenkotāja vai tenkotājs.
lielmutis1 — Cilvēks, kas daudz runā, pļāpā, lielās; pļāpa.
ļerba1 — Pļāpa, melša.
niekkalbis1 — Pļāpīgs, arī vientiesīgs, nenopietns cilvēks.
niekgrabis1 — Tukši runātājs, pļāpa; niekabīlis.
niekabīlis1 — Niekkalbis; lielmutis, pļāpa.
niekvalodis1 — Cilvēks, kas mēdz runāt niekus (3); arī tenkotājs.
pļāpātājs1 — Pļāpīgs cilvēks, pļāpa.
vāreklis2 — Cilvēks, kas mēdz daudz runāt, pļāpāt.
Hiponīmi
bramanis1 — Cilvēks, kas dižodamies izrāda savu spēku, drosmi, bagātību u. tml.
čabiņa2 — Pļāpīga, vieglprātīga sieviete.
čaukstene1 — Pļāpa, tenkotāja.
klačbāba1 — Pļāpa; tenkotāja.
mēlnesis1 — Cilvēks, kas izplata nepatiesas ziņas, melus.
melukule1 — Pļāpa, tenkotāja.
muldeklis1 — Cilvēks, kas runā, stāsta ko nesakarīgu, bezjēdzīgu.
muldoņa1 — Cilvēks, kas saka, runā ko bezjēdzīgu, nesakarīgu.
muldonis1 — Cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu, nepatiesu.
pasakķesele1 — Pļāpīga sieviete; arī tenkotāja; pasaktaša.
pasaktaša1 — Pļāpīga sieviete; arī tenkotajā.
salašņdārta1 — Pļāpīga sieviete; tenkotāja.
seķine1 — Pļāpa, tenkotāja.
šķiltava2 — Pļāpa; nenopietna sieviete.
tenclava2 — Baumotāja, tenkotāja.
tenkotājs1 — Baumu izplatītājs.
valodnese1 — Tenkotāja.
žagata2 sarunvaloda — Cilvēks, kas mēdz daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku, arī baumot).
4.Niekablis, nejēga.
5.Sakasīti rudzi.
6.formā: daudzskaitlis Nieki, muļķības, no gaisa grābtas blēņas.
Avoti: LE, RB, SiV, ME