Paplašinātā meklēšana
Meklējam tāstīt.
Atrasts vārdos (19):
Vārdu savienojumos nav.
Atrasts skaidrojumos (269):
- šeherezada 1001 pasakas stāstītāja.
- minstreļi Anglijā līdz 16. gs. beigām nosaukums dziedoņiem, spēlmaņiem, stāstītājiem un jokdariem, kas uzjautrināja savu kungu; vēlāk galma dziedoņi.
- nomelšāt Apmelot, stāstīt melus; melojot izvairīties.
- malt Atkārtoti, apnicīgi teikt, stāstīt (ko).
- klāt vaļā atklāti, vaļsirdīgi sākt stāstīt, klāstīt.
- klāt vaļā (arī laukā) atklāti, vaļsirdīgi stāstīt.
- klāt laukā (arī vaļā) atklāti, vaļsirdīgi stāstīt.
- pērt vaļā atklāti, vaļsirdīgi stāstīt.
- klāt vaļā (arī laukā), arī pērt vaļā atklāti, vaļsirdīgi stāstīt.
- atreferēt Atstāstīt mutvārdiem vai rakstveidā (ko dzirdētu vai redzētu.).
- pārstāstīt Atstāstīt, parasti saīsināti, minot galveno (piemēram, teksta saturu, kādu notikumu, atgadījumu).
- dastans Austrumu episkās literatūras žanrs, kura pamatā tautas pasaku un teiku sižeti, kas izstāstīti prozas, dzejas vai jauktā formā.
- lullot Blēņas stāstīt.
- reikot Blēņas stāstīt.
- Ašvaghoša Budistu rakstnieks un dzejnieks 1. gs., kas sarakstījis poēmu, kurā stāstīts par Budas dzīvi līdz brīdim, kad pār viņu nāca apskaidrība.
- histrions Ceļojošs profesionāls aktieris viduslaikos, kas reizē bija gan muzikants, dziedātājs, dejotājs, stāstītājs, gan akrobāts, virves dejotājs, dzīvnieku dresētājs u. tml.
- mozgas kompostrēt censties apmānīt, stāstīt nepatiesību.
- borēt Censties iestāstīt; pārliecināt; apnicīgi stāstīt.
- pīlīšpūtējs Cilvēks, kas mēdz stāstīt ko nepatiesu, neticamu, izdomātu.
- santiņpūtējs Cilvēks, kas mēdz stāstīt ko nepatiesu, neticamu, izdomātu.
- bumbiņpūtējs Cilvēks, kas stāsta ko nepatiesu, nesaturīgu; blēņu stāstītājs.
- tiešā runa citas personas vai paša stāstītāja runas vai domu iespējami pilnīgs atkārtojums vārdu pa vārdam.
- sačukstēt Čukstus pastāstīt, parasti daudz.
- vēstīt Darīt (ko) zināmu mutvārdiem; ziņot, stāstīt.
- sagauzt Daudz bēdīgu ziņu stāstīt.
- ļečīt Daudz runāt, stāstīt muļķības.
- pestēt Daudz stāstīt, pļāpāt.
- sateikt Daudz stāstīt, runāt, apgalvot.
- teiķināt Daudz stāstīt.
- iedaudzināt Daudz un plaši iestāstīt; izslavēt, reklamēt.
- stāstāms Divd. --> stāstīt.
- ļečīt mozgu dot pamācības, mēģināt kaut ko iestāstīt.
- pļūtīt Dzērumā izstāstīt par izdarīto noziegumu.
- laist vaļā enerģiski runāt, stāstīt.
- drillēt Gari, ilgi iestāstīt, ieteikt.
- mirmidoni grieķu mitoloģijā - ahajiešu cilts Tesālijas apgabalā Ftiotidā; Iliādā stāstīts par to līdzdalību Trojas karā.
- divāli Hinduistu gaismas svētki, kas iezīmē Rāmas pārnākšanu no trimdas un viņa atkalapvienošanos ar Sītu, par ko tiek stāstīts Mahābhāratā.
- ieklāstīt Iestāstīt (izklāstot, izskaidrojot); ieskaidrot.
- iepūst Iestāstīt (parasti ko aplamu).
- iepūst miglu acīs iestāstīt izdomājumus, aplamības.
- iemuldēt Iestāstīt, iečukstēt; aprunāt, apmelot.
- ieborēt Iestāstīt, iegalvot.
- tielēt Iestāstīt, kaulēties.
- iemēļot Iestāstīt, pārliecināt.
- iesludināt Iestāstīt, pārliecināt.
- iegalvāt Iestāstīt; arī apgalvot.
- ieblādēt Iestāstīt.
- ieblatot Iestāstīt.
- iepaust Iestāstīt.
- ieteikt Iestāstīt.
- saborēt Iestāstīt.
- nostāstīties Ilgāku laiku, arī visu laikposmu daudz stāstīt.
- izmeloties Ilgāku laiku, daudz stāstīt melus, izdomājumus.
- atkaukāt Ilgāku laiku, daudz stāstīt nepatiesību; gausties.
- stāstīties Ilgāku laiku, daudz stāstīt; stāstīt (ko) viens otram, cits citam; stāstīt.
- piekliegt pilnas ausis intensīvi (skaļi) stāstīt; intensīvi (skaļi) runājot, censties iestāstīt.
- apstāstīt Izklāstīt, pārstāstīt.
- izplokšēt Izpļāpāt, izstāstīt.
- izplukšēt Izpļāpāt, izstāstīt.
- izpļurkšēt Izpļāpāt, izstāstīt.
- izbļammāt Izpļāpāt, stāstīt.
- izgrabināt Izpļāpāt, stāstīt.
- aizstāstīt Izstāstīt (līdz kādai vietai).
- izsūdzēt Izstāstīt (savas bēdas, nelaimi u. tml.), lai rastu mierinājumu, atvieglojumu.
- pasadaudzināties Izstāstīt daudziem.
- izsūdzēt grēkus izstāstīt grēkus (grēksūdzē).
- izkratīt sirdi izstāstīt kādam to, kas nomāc, satrauc; vaļsirdīgi izrunāties par visu, cerot gūt psihisku atvieglojumu.
- izlādēties Izstāstīt savas problēmas; sūdzēties.
- sūdzēt grēkus izstāstīt un nožēlot savus grēkus.
- piepļekstēt Izstāstīt vairākiem, daudziem; izpaust daudz (ziņu, baumu).
- izpļurkšķēt Izstāstīt, izpļāpāt.
- izklāstīt Izstāstīt, izskaidrot.
- izstāstīt ceļu izstāstīt, kā nokļūt līdz kādai vietai.
- izstāstīt darbu izstāstīt, kas jāstrādā, arī kā jāstrādā.
- noklārēt Izstāstīt, nostāstīt.
- dastāstīt Izstāstīt.
- izastāstīties Izstāstīt.
- izčalot Izstāstīt.
- izļepēt Izstāstīt.
- lomiķ Izstāstīt.
- dāks Joku taisītājs, blēņu stāstītājs, āksts, ķekatnieks; dēkainis.
- aprunāt Kādam klāt neesot, stāstīt par viņu ko sliktu, nepatiesu.
- peste Kāds, kurš mēdz gari stāstīt.
- nomuldēt Kādu laiku stāstīt aplamības.
- prikoloķ Kaut ko izstāstīt.
- minēt Klāstīt (ko), stāstīt vai rakstīt (par ko).
- biļina Krievu folkloras žanrs, episka dziesma, kurā teiksmainā formā stāstīts par vēsturiskiem notikumiem un varoņiem.
- vēzāt Lēnām, garlaicīgi runāt, stāstīt.
- noi Lieto, lai pamudinātu turpināt sarunu, stāstīt tālāk.
- piestāstīt Ļoti daudz izstāstīt.
- piepļurkšēt Ļoti daudz un nesakarīgi, līdz apnikumam stāstīt.
- piekliegt (pilnas) ausis (retāk pilnu galvu) ļoti daudz un skali runāt, censties iestāstīt (ko), arī kliegt (parasti, līdz kādam rodas nepatīkamas izjūtas).
- piekliegt pilnu galvu ļoti daudz un skaļi runājot, censties (ko) iestāstīt.
- piekliegt pilnas ausis (retāk pilnu galvu) ļoti daudz un skaļi runāt, censties iestāstīt (ko), arī kliegt (parasti, līdz kādam rodas nepatīkamas izjūtas).
- nežēlot krāsas ļoti spilgti, izteiksmīgi stāstīt vai rakstīt (par ko).
- tranu medus medus, kāda nav un nevar būt, bet kādu var pircējam iestāstīt.
- blatot Mēģināt ko iestāstīt.
- iemelot Melojot iestāstīt, iegalvot; melojot iedvest.
- zaļivaķ Melot, stāstīt nepatiesību.
- zapravļaķ Melot, stāstīt nepatiesību.
- zvaņiķ Melot, stāstīt nepatiesību.
- fleitēt Melot; stāstīt (ko nepatiesu).
- blatot Melot; stāstīt niekus.
- zummēt Mīļi stāstīt.
- izgrūst Nejauši izstāstīt, izpļāpāt (par ko).
- pārmēļš runāt nepatiesību citiem stāstīt.
- piemurkšķēt Nesakarīgi un nesaprotami daudz sastāstīt.
- nestāstīt ne savam kreklam nestāstīt, neuzticēties nevienam.
- izastāstīties Neviļus, negribēti tikt izstāstītam (par ko nevēlamu, slēpjamu).
- nosastāstīties Nostāstīties.
- testo Oratorijās darbības stāstītāja apzīmējums.
- Ēho Ovidija darbā "Metamorfozes" stāstīts, ka viņa izkususi mīlā pret Narcisu, bet saglabājusi balsi, kas pastāvīgi skanējusi kā atbalss citu vārdiem.
- riņķī un apkārt pamatīgi, sīki (izjautāt, izstāstīt u. tml.).
- pārklendzināt Papildinot un izpušķojot (citiem) pārstāstīt.
- pārklindzināt Papildinot un izpušķojot (citiem) pārstāstīt.
- uzpļāpāt Papļāpāt; pastāstīt.
- piestāstīt Parasti savienojumā ar "ko nu", "ko tur": lieto, lai norādītu, ka nav vērts (daudz) stāstīt, ka ar stāstīšanu neko nepanāks.
- pagvelzt Parunāt, pastāstīt (ko nenozīmīgu); papļāpāt.
- reikāt Pasakas, blēņas stāstīt.
- pacacnieks Pasaku stāstītājs.
- pasacnieks Pasaku stāstītājs.
- papūst Pastāstīt (parasti ko aplamu).
- pačukstēt Pastāstīt ļoti klusu (parasti slepeni).
- atbildēt Pastāstīt, atstāstīt (mācību vielu).
- nostāstīt Pastāstīt, izstāstīt.
- paklāstīt Pastāstīt, paskaidrot (parasti īsi).
- iepūst ausīs pastāstīt.
- pafleitēt Pastāstīt.
- pārstāstījums Paveikta darbība, rezultāts --> pārstāstīt.
- stāstījums Paveikta darbība, rezultāts --> stāstīt; teksts, ko kāds veido, ir izveidojis stāstot.
- belcebuls pēc kristietības priekšstatiem — dēmoniska būtne; evaņģēlijos stāstīts, ka farizeji un rakstu mācītāji tā saukuši Jēzu Kristu vai apgalvojuši, ka viņš ar tā palīdzību izdzen ļaunos garus.
- sajaukt Pieļaut kļūdas (piemēram, norunājot kādu tekstu, izpildot skaņdarbu); kļūdaini, neprecīzi, juceklīgi atstāstīt, izklāstīt (ko).
- sapisties pieļaut kļūdas (piemēram, runājot, veicot kādu darbību); kļūdaini, neprecīzi atstāstīt, izklāstīt
- piežubināt Piemelot, piestāstīt.
- apvārdot Pierunāt (kādu); iestāstīt.
- apvārdot zobus pierunāt, iestāstīt (piemēram, lai apmānītu, pieglaimotos).
- pieborēt Piestāstīt; sastāstīt.
- izbazūnēt Plaši izpaust, izstāstīt (kādas ziņas), parasti slavējot vai noniecinot.
- atgrabināt Pļāpājot atstāstīt kādam kaut ko dzirdētu.
- atpļāpāt Pļāpājot atstāstīt.
- iepļāpāt Pļāpājot iestāstīt.
- pielorkšēt Pļāpājot izstāstīt (ko) vairākiem, daudziem; piestāstīt.
- pieļorkstēt Pļāpājot izstāstīt (ko) vairākiem, daudziem; piestāstīt.
- piepļāpāt Pļāpājot izstāstīt vairākiem, daudziem; pļāpājot izpaust daudz (ziņu, baumu).
- glemzt Pļāpāt niekus, stāstīt neticamas lietas.
- valškāt Pļāpāt, aplamības vai nepatiesību stāstīt.
- šļemsterēt Pļāpāt, muļķīgas blēņas stāstīt.
- ļepāt Pļāpāt, stāstīt neticamas lietas.
- žvankšēt Pļāpāt, stāstīt niekus, bez vajadzības runāt nepatiesību.
- žvankšķēt Pļāpāt, stāstīt niekus, bez vajadzības runāt nepatiesību.
- žvankstēt Pļāpāt; stāstīt niekus; runāt nepatiesību, bez vajadzības.
- narators Postkulturālistu terminoloģijā - gan stāstītājs, gan klausītājs; gan tas, kas literārajā darbā stāsta, pavēsta kaut ko, vēršoties pie kāda iedomāta vai esoša adresāta, gan šis adresāts.
- komentēt Radio vai televīzijas reportāžās stāstīt par kādu notikumu, pasākumu u. tml., īsi to analizēt vai novērtēt.
- atstāstījums Rezultāts --> atstāstīt.
- aizrunāt Runā nonākt, izstāstīt (līdz kādai vietai); izstāstīt vairāk, nekā būtu vēlams vai drīkstētu.
- saporkstēt Runājot neskaidrā balsī sastāstīt.
- ierunāt Runājot pārliecināt; runājot censties panākt, ka notic (teiktajam); iestāstīt.
- paust Runāt (par ko), stāstīt (ko).
- gaušāt Runāt niekus, garlaicīgi stāstīt.
- gaušāties Runāt niekus, garlaicīgi stāstīt.
- reikt Runāt stāstīt; blēņas stāstīt.
- pārpērt Runāt strauji, neskaidri, nesakarīgi, cenšoties visu izstāstīt, pateikt.
- ūķelēt Runāt, sacīt, stāstīt.
- gvelzt Runāt, stāstīt (ko nenozīmīgu); pļāpāt.
- plaukšķēt Runāt, stāstīt (ko nenozīmīgu); pļāpāt.
- plaušķēt Runāt, stāstīt (ko nenozīmīgu); pļāpāt.
- baigot Runāt, stāstīt (ko) tādu, kas izraisa nomācošas, drūmas izjūtas.
- melst niekus runāt, stāstīt ko nenozīmīgu, mazsvarīgu.
- pūst bumbiņas runāt, stāstīt nepatiesību; stāstīt blēņas.
- delst Runāt, stāstīt.
- reikot Runāt, stāstīt.
- pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā (arī laukā) saka, ja kāds ātri aizmirst, neievēro to, kas ir stāstīts vai aizrādīts.
- pa vienu ausi iekšā, pa otru laukā (arī ārā) saka, ja kāds ātri aizmirst, neievēro to, kas ir stāstīts vai aizrādīts.
- sadirst Samelot, iestāstīt.
- piezvēgāt Sapļāpāt, sastāstīt (nepatiesību, melus).
- sagvelzt Sarunāt, sastāstīt (daudz kā nenozīmīga, arī muļķīga, nepatiesa); sapļāpāt.
- piesakulties Sastāstīt (kādam, parasti ko nepatiesu), lai sakūdītu, sanaidotu.
- pieriet Sastāstīt (ko kādam), lai sanaidotu, sakūdītu.
- sapenīt sastāstīt (niekus).
- sapūst Sastāstīt (parasti ko aplamu).
- piedziedāt pilnas ausis sastāstīt (parasti ko maz ticamu).
- sapenterēt Sastāstīt aplamības.
- dakult Sastāstīt kādam ko, parasti nepatiesību, lai sakūdītu, sanaidotu.
- piestāstīt pilnas ausis sastāstīt ļoti daudz (parasti ko maz ticamu).
- piepūst pilnas ausis sastāstīt ļoti daudz (parasti ko maz ticamu).
- sgrezēt Sastāstīt niekus, aplamības.
- sačabināt Sastāstīt tenkas, niekus.
- sablādēt Sastāstīt tenkas, pļāpas.
- piekalāt Sastāstīt, parasti ko nepatiesu, lai sakūdītu, sanaidotu.
- samelšāt Sastāstīt, samelst.
- saplekšēt Sastāstīt, sapļāpāt.
- saplukšēt Sastāstīt, sapļāpāt.
- saplukšķēt Sastāstīt, sapļāpāt.
- sabļuznīt Sastāstīt; sapļāpāt.
- sapūst sastāstīt.
- sagrabēt Sastāstīt.
- sagruzīt Sastāstīt.
- nostāstīt Savienojumā "nevarēt nostāstīt": nevarēt beigt stāstīt.
- ierunāties Savienojumā ar "ļauties": ļaut sev ko iestāstīt, ieteikt.
- dot norēķinu sīki izstāstīt (kādam par savu rīcību, darbību u. tml.).
- klāstīt Sīki, vispusīgi stāstīt; sīki, vispusīgi skaidrot.
- klendzināt Skaļā balsī stāstīt.
- ieslavēt Slavējot iestāstīt, iegalvot.
- nosveikt Sliktu (par citiem) stāstīt.
- ieteice Spēja iestāstīt.
- biogrāfiskā pieeja starpdisciplināra pētnieciska pieeja, kā arī apzīmējums vairākām metodēm sociālajā darbā, tā pievērš uzmanību attiecībām starp individuālo dzīvi, sociālajām struktūrām un vēsturiskajiem procesiem, kas šo dzīvi ietekmējuši un veidojuši; pēta arī to, kā individuālā un personiskā pieredze tiek stāstīta.
- sūdzēties Stāstīt (par savu neapmierinošo veselības stāvokli).
- pūst Stāstīt (parasti ko aplamu); melot.
- sūdzēt Stāstīt (savas bēdas, nelaimi u. tml.), lai rastu mierinājumu, atvieglojumu.
- sapināt stāstīt (šādus tādus niekus).
- nostāstīt Stāstīt (visu laikposmu) un pabeigt stāstīt.
- aizliet acis stāstīt izdomājumus, aplamības.
- teiku izlaist stāstīt izdomājumus.
- izzīst no mēles stāstīt kaut ko izdomātu, nepatiesu.
- pūst miglu acīs stāstīt kaut ko patiesībai neatbilstošu, melot, censties piemānīt, apmuļķot kādu.
- liet medu ausī stāstīt ko ļoti patīkamu, glaimot.
- mānīties Stāstīt ko nepatiesu; rīkoties, izturēties negodīgi.
- pūst pīlītes stāstīt ko patiesībai neatbilstošu, sadomātu, runāt niekus, melot.
- bāzt ausī stāstīt melus vai niekus.
- ielikt bulli ausī stāstīt muļķības vai melus.
- pļūtīt slapju stāstīt muļķības.
- baikāties Stāstīt nenozīmīgas lietas.
- atliet Stāstīt nepatiesību.
- dirst ausī stāstīt niekus, muļķības.
- pasakot Stāstīt pasakas.
- atgodēties Stāstīt slavinoši.
- pļorrāt Stāstīt, (daudz un ātri) runāt (nicīgi).
- izsūkt no pirksta stāstīt, apgalvot ko izdomātu, nepatiesu.
- izzīst (arī izsūkt) no pirksta stāstīt, apgalvot ko izdomātu, nepatiesu.
- (iz)zīst (retāk (iz)-sūkt) no pirksta stāstīt, apgalvot ko izdomātu, nepatiesu.
- sūkt no pirksta stāstīt, apgalvot ko izdomātu, nepatiesu.
- zīst (arī sūkt) no pirksta stāstīt, apgalvot ko izdomātu, nepatiesu.
- iztēlot Stāstīt, aprakstīt tā, ka kādam rodas spilgts tēls, priekšstats (par ko).
- iebraukt auzās, arī sabraukt auzās stāstīt, darīt kaut ko aplamu, kļūdīties; ciest neveiksmi.
- sabraukt auzās stāstīt, darīt kaut ko aplamu.
- stāstīt ceļu stāstīt, kā nokļūt līdz kādai vietai.
- stāstīt darbu stāstīt, kas jāstrādā, arī kā jāstrādā.
- parākot Stāstīt, pastāstīt.
- potēt Stāstīt; skaidrot; pārliecināt.
- klārēt Stāstīt; skaidrot.
- sveikt stāstīt.
- muhļīt Stāstīt.
- vādīt Stāstīt.
- aizkadra balss stāstītāja balss, kas runā paralēli citām skaņām un attēlam, ar kuru balss nav sinhronizēta.
- stāstnieks Stāstītājs.
- stāstulis Stāstītājs.
- sifilitisks Stāstīts ar sifilisu, tam raksturīgs.
- iestāstīties Stāstot panākt, ka notic; iestāstīt.
- atkārtoties Strādāt ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem (parasti mākslā), runāt, stāstīt (vienu un to pašu).
- pateikāt Šad un tad pateikt, pastāstīt.
- sašļupstēt Šļupstot sastāstīt.
- Enmerkars šumeru varoņeposa personāžs, Lugalbandas tēvs un Gilgameša priekštecis, galvenais varonis divos šumeru sacerējumos, kuros stāstīts par Urūkas valdnieka attiecībām ar Aratas pilsētu (Irānas kalnienē) un tās valdnieku.
- leģendārs Tāds, par ko stāstīts leģendās (1); tāds, kas sastopams galvenokārt leģendās (1).
- sakulis Teicējs, stāstītājs.
- attēlot Tēlaini pastāstīt (par ko); aprakstīt, raksturot.
- zīmēt Tēlaini pastāstīt (par ko); aprakstīt, raksturot.
- tēlot Tēlaini stāstīt, aprakstīt, raksturot (ko).
- atainot Uzskatāmi, tēlaini parādīt, pastāstīt, aprakstīt; attēlot.
- izstāstīties Vairākkārt, daudz stāstīt.
- vajadzības izteiksmes atstāstījuma paveids vajadzības izteiksmes paveids, kas ietver gan vajadzības, gan atstāstījuma izteiksmes nozīmi un norāda uz atstāstītu citas personas nepieciešamību veikt kādu darbību.
- atklāt sevi Vaļsirdīgi pastāstīt par savām domām, jūtām u. tml.
- ļaut sirdij vaļu Vaļsirdīgi pateikt, izstāstīt ko par sevi.
- kratīt sirdi vaļsirdīgi stāstīt, parasti, lai atbrīvotos no nepatīkama psihiska stāvokļa.
- izkratīt visu savu sirdi vaļsirdīgi visu (iz)stāstīt, parasti, lai atbrīvotos no nepatīkama psihiska stāvokļa.
- kratīt savu sirdi vaļsirdīgi visu (iz)stāstīt, parasti, lai atbrīvotos no nepatīkama psihiska stāvokļa.
- izkratīt (visu) (savu) sirdi vaļsirdīgi visu izstāstīt, parasti, lai atbrīvotos no nepatīkama psihiska stāvokļa.
- kā no grāmatas veikli, ātri, arī prasmīgi (runāt, stāstīt u. tml.); ar labu izpratni, labām zināšanām.
- pārmalt Vēlreiz atkārtot, vēlreiz apnicīgi teikt, stāstīt (ko).
- narrare Vēstīt, stāstīt.
tāstīt citās vārdnīcās:
MEV