tarkšķinātājs
tarkšķinātājs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; sarunvaloda
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | tarkšķinātājs | tarkšķinātāji |
| Ģen. | tarkšķinātāja | tarkšķinātāju |
| Dat. | tarkšķinātājam | tarkšķinātājiem |
| Akuz. | tarkšķinātāju | tarkšķinātājus |
| Lok. | tarkšķinātājā | tarkšķinātājos |
Pļāpa.
Saistītās nozīmesmutainis, pļerkšķis, vankšķis, balamute, čavata.
Saistītās nozīmes
Sinonīmi
mutainis1 — Liels runātājs, kam vārds vietā.
balamute1 — Cilvēks, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā; pļāpa, lielībnieks.
čavata1 — Pļāpa.
čaba2 — Pļāpa.
dižmutis1 — Balamute, lielībnieks, pļāpa.
grabētājs1 — Pļāpa.
grabis2 — Pļāpa.
grābšķis3 — Pļāpa.
garvalodis1 — Daudzrunātājs, pļāpa.
grabeklis2 — Cilvēks, kas daudz runā (ko nepamatotu).
grabiķis1 — Pļāpa, tarkšķis.
gvelzis1 — Pļāpa.
klabata1 — Pļāpīgs cilvēks.
klabis1 — Pļāpīgs cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu.
klaču pastala (tarba)1 — Pļāpīgs cilvēks; tenkotāja vai tenkotājs.
lielmutis1 — Cilvēks, kas daudz runā, pļāpā, lielās; pļāpa.
ļerba1 — Pļāpa, melša.
niekrunis1 — Pļāpa.
niekaklabis1 — Pļāpa.
niekkalbis1 — Pļāpīgs, arī vientiesīgs, nenopietns cilvēks.
niekgrabis1 — Tukši runātājs, pļāpa; niekabīlis.
niekabīlis1 — Niekkalbis; lielmutis, pļāpa.
niekvalodis1 — Cilvēks, kas mēdz runāt niekus (3); arī tenkotājs.
pļāpātājs1 — Pļāpīgs cilvēks, pļāpa.
pļāpa1 — Pļāpīgs cilvēks.
pļera1 — Pļāpa.
skrejmēlīte1 — Pļāpa.
tarkšķis1 — Pļāpa.
tukšvalodis1 — Pļāpa.
tukšgrabis1 — Pļāpa.
vāreklis2 — Cilvēks, kas mēdz daudz runāt, pļāpāt.
čabaste1 — Pļāpa, tarkšķis, melša.
Hiponīmi
čabiņa2 — Pļāpīga, vieglprātīga sieviete.
čaukstene1 — Pļāpa, tenkotāja.
mēlnesis1 — Cilvēks, kas izplata nepatiesas ziņas, melus.
muldeklis1 — Cilvēks, kas runā, stāsta ko nesakarīgu, bezjēdzīgu.
muldoņa1 — Cilvēks, kas saka, runā ko bezjēdzīgu, nesakarīgu.
muldonis1 — Cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu, nepatiesu.
šķiltava2 — Pļāpa; nenopietna sieviete.
tenkotājs1 — Baumu izplatītājs.
valodnese1 — Tenkotāja.
žagata2 sarunvaloda — Cilvēks, kas mēdz daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku, arī baumot).
Avoti: Sin