pļāpa
Lietojuma biežums :
pļāpa kopdzimtes sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pļāpa | pļāpas |
| Ģen. | pļāpas | pļāpu |
| Dat. | pļāpai | pļāpām |
| Akuz. | pļāpu | pļāpas |
| Lok. | pļāpā | pļāpās |
pļāpa kopdzimtes vīriešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pļāpa | pļāpas |
| Ģen. | pļāpas | pļāpu |
| Dat. | pļāpam | pļāpām |
| Akuz. | pļāpu | pļāpas |
| Lok. | pļāpā | pļāpās |
1.Pļāpīgs cilvēks.
Saistītās nozīmesmutainis, čabaste, pļerkšķis, vankšķis, balamute.
Saistītās nozīmes
Sinonīmi
mutainis1 — Liels runātājs, kam vārds vietā.
čabaste1 — Pļāpa, tarkšķis, melša.
balamute1 — Cilvēks, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā; pļāpa, lielībnieks.
čaba2 — Pļāpa.
čavata1 — Pļāpa.
dižmutis1 — Balamute, lielībnieks, pļāpa.
grabētājs1 — Pļāpa.
grabeklis2 — Cilvēks, kas daudz runā (ko nepamatotu).
grabiķis1 — Pļāpa, tarkšķis.
gvelzis1 — Pļāpa.
garvalodis1 — Daudzrunātājs, pļāpa.
grabis2 — Pļāpa.
grābšķis3 — Pļāpa.
klabata1 — Pļāpīgs cilvēks.
klabis1 — Pļāpīgs cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu.
klaču pastala (tarba)1 — Pļāpīgs cilvēks; tenkotāja vai tenkotājs.
lielmutis1 — Cilvēks, kas daudz runā, pļāpā, lielās; pļāpa.
ļerba1 — Pļāpa, melša.
niekrunis1 — Pļāpa.
niekaklabis1 — Pļāpa.
niekkalbis1 — Pļāpīgs, arī vientiesīgs, nenopietns cilvēks.
niekgrabis1 — Tukši runātājs, pļāpa; niekabīlis.
niekabīlis1 — Niekkalbis; lielmutis, pļāpa.
niekvalodis1 — Cilvēks, kas mēdz runāt niekus (3); arī tenkotājs.
pļāpātājs1 — Pļāpīgs cilvēks, pļāpa.
pļera1 — Pļāpa.
skrejmēlīte1 — Pļāpa.
tarkšķinātājs1 — Pļāpa.
tarkšķis1 — Pļāpa.
tukšgrabis1 — Pļāpa.
tukšvalodis1 — Pļāpa.
vāreklis2 — Cilvēks, kas mēdz daudz runāt, pļāpāt.
Hiponīmi
čabiņa2 — Pļāpīga, vieglprātīga sieviete.
čaukstene1 — Pļāpa, tenkotāja.
mēlnesis1 — Cilvēks, kas izplata nepatiesas ziņas, melus.
muldeklis1 — Cilvēks, kas runā, stāsta ko nesakarīgu, bezjēdzīgu.
muldoņa1 — Cilvēks, kas saka, runā ko bezjēdzīgu, nesakarīgu.
muldonis1 — Cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu, nepatiesu.
šķiltava2 — Pļāpa; nenopietna sieviete.
tenkotājs1 — Baumu izplatītājs.
valodnese1 — Tenkotāja.
žagata2 sarunvaloda — Cilvēks, kas mēdz daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku, arī baumot).
Stabili vārdu savienojumiPļāpu kule; pasaku kule; melu kule; tenku kule.
Stabili vārdu savienojumi
Pļāpu kule; pasaku kule; melu kule; tenku kule sarunvaloda, frazēma — cilvēks, kas izplata par citiem, tenkas, melus.
1.1.Cilvēks, kas pauž ko slēpjamu.
Avoti: LLVV, KnV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tā pļāpu, tenku un smieklu pasaule viņam bija pilnīgi sveša.
- Jāja klusēdami, jo rūķi pēc savas dabas nav nekādi pļāpas.
- Ļaužu runas Heidegers terminoloģiski nedomā tikai negatīvā pļāpu un baumu nozīmē.
- Viņa bija liela pļāpa, tāda, kurai nekad nav miera.
- Tāpēc cilvēku pļāpas par pasaules apgūšanu vai pakļaušanu ir tikai murgojums.