pļāpāt
pļāpāt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pļāpāju | pļāpājam | pļāpāju | pļāpājām | pļāpāšu | pļāpāsim |
| 2. pers. | pļāpā | pļāpājat | pļāpāji | pļāpājāt | pļāpāsi | pļāpāsiet, pļāpāsit |
| 3. pers. | pļāpā | pļāpāja | pļāpās | |||
Pavēles izteiksme: pļāpā (vsk. 2. pers.), pļāpājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pļāpājot (tag.), pļāpāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pļāpātu
Vajadzības izteiksme: jāpļāpā
1.Sarunāties par ko nenozīmīgu, mazsvarīgu, runāt ko nenozīmīgu, mazsvarīgu, arī nevajadzīgu.
2.transitīvs Paust ko slēpjamu.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Apsedzamies ar dvieļiem, klausāmies viļņu šļakstos un pļāpājam par niekiem.
- Pārsēžamies priekšējā sēdekļu rindā un visu aptuveni stundu garo ceļu pļāpājam.
- Kamēr pļāpājām, es domās balsināju griestus un mainīju tapetes. "
- Ja viņi nebūtu pļāpājuši, nebūtu to ar tādu baudu izgaršojuši...
- Tā viņi tur sēdēja, pļāpāja, līdz pienāca tumša nakts.