zvelēt
Lietojuma biežums :
zvelēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | zvelēju | zvelējam | zvelēju | zvelējām | zvelēšu | zvelēsim |
| 2. pers. | zvelē | zvelējat | zvelēji | zvelējāt | zvelēsi | zvelēsiet, zvelēsit |
| 3. pers. | zvelē | zvelēja | zvelēs | |||
Pavēles izteiksme: zvelē (vsk. 2. pers.), zvelējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: zvelējot (tag.), zvelēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: zvelētu
Vajadzības izteiksme: jāzvelē
Spēcīgi vairākkārt sist.
Saistītās nozīmeslikt, vanckāt, miltīt.
Saistītās nozīmes
Hiperonīmi
bicināt1 — Sist.
bozēt1 — Sist.
dābt1 — Sist.
dancināt rīksti (arī siksnu, pātagu u. tml.) pa muguru1 — Sist, pērt.
dot pa ādu1 — Pērt, sist.
klapēt1 — Sist; iekaustīt; pērt.
kliest1 — Sist.
koklēt1 — Sist, pērt.
mēgt1 — Sist.
miešķēt2 — Sist.
miet2 — Sist, pērt; mietēt.
mietēt1 — Sist, pērt; miet (2).
miltīt1 — Sist, pērt.
mūksnīt3 — Sist, pērt.
šaust1 — Sist, pērt; šaustīt (1).
šaustīt1 — Sist, pērt; šaust (1).
šautīt1 — Šaust, sist.
sist1 intransitīvs — Virzīt ķermeņa daļu, satvertu priekšmetu tā, ka tas strauji skar (cilvēku vai dzīvnieku, arī augu, to daļu) un rada ievainojumu, arī izraisa bojāeju.
smelt1 — Sist.
sveķēt1 — Sist.
vanckāt2 — Sist, pērt.
veķēt2 — Sist, pērt.
žaut1 — Sist.
zvecēt1 — Sist.
zveķēt1 — Sist, pērt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- pa purnu zvelē, tā kā veļu velējot.
- Zvelēja nost.
- Un skolniekus viņa cenšas pieglaudīt pa savai spalvai ( jo pretējā gadījienā nāk visas sūdīgās šuves dienas gaismā) – bet skolnieki novēršas no šādas mācību sistēmas, kur pendžas vienvirziena argumentācija priecājas par tiem skolnieciņiem, kas viņai piekrīt, un zvelē uz nebēdu ar divniekiem tos, kas kaut ko apšauba.