belzt
belzt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | belžu | belžam | belzu | belzām | belzīšu | belzīsim |
2. pers. | belz | belžat | belzi | belzāt | belzīsi | belzīsiet, belzīsit |
3. pers. | belž | belza | belzīs |
Pavēles izteiksme: belz (vsk. 2. pers.), belziet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: belžot (tag.), belzīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: belztu
Vajadzības izteiksme: jābelž
1.Smagi, spēcīgi sist.
2.apvidvārds Lēnām iet.
3.apvidvārds Mēģinājumi sākt staigāt (par mazu bērnu).
4.apvidvārds Ar grūtībām strādāt.
Avoti: LLVV, KnG, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Neredzēdams glābiņa, Kristers izmisumā belza resnītim ar pusatvērtajām džipa durvīm.
- Vienu mirkli man likās, ka misters Pārtridžs viņam belzīs.
- Viņa atlaiž egles stumbru un belž Marjoleinai.
- Ambainis pats rēca vissirsnīgāk, belzdams ar biezo, sarkano plaukstu pa ādas mēteļa sāniem.
- Briesmeklis pasvieda to augstu gaisā un tad belza lejup, cenzdamies iezvelt Atkritējam tieši pa galvu.