Paplašinātā meklēšana
Meklējam p. m. ē..
Vārdos nav.
Atrasts vārdu savienojumos (2):
Atrasts skaidrojumos (523):
- Buda "Apskaidrotais" - Sidhārtha Gautama, gudrais no Šākju cilts, kas dzīvoja Indijā 6. gs. p. m. ē., budisma pamatlicējs.
- Amenemhets I 12. dinastijas dibinātājs, valdīja ap 2000.-1969. g. p. m. ē.
- Amenemhets III 12. dinastijas faraons, valdīja ap 1850.-1800. g. p. m. ē.
- Amenhoteps IV 18. dinastijas faraons, valdīja 1372.-1354. g. p. m. ē., ieviesa dieva Atona kultu, pieņēma vārdu Ehnatons (Atona kalps).
- Amenhoteps III 18. dinastijas faraons, valdīja ap 1455.-1419. g. p. m. ē., viņa laikā uzbūvēts Amona-Ra templis Luksorā.
- Halštates kultūra agrā dzelzs laikmeta kultūra (9.- 5. gs. p. m. ē.) Viduseiropā un Dienvideiropā; apbedījumi - skeletkapi un ugunskapi, dzelzs rīki un ieroči, bronzas rotas; zemkopība, lopkopība, metālapstrāde; domājams, ka ķeltu un illīriešu ciltis.
- Kundas kultūra agrā un vidējā mezolīta kultūra Ziemeļeiropā, bija izplatīta 8.-6. gt. p. m. ē., pirmoreiz izrakumos atklāta 1930. gados pie Kundas grīvas.
- pirmssokratieši Agrie sengrieķu filozofi 6. un 5. gs. p. m. ē., kā arī daži to sekotāji (galv. pārstāvji: Taless, Anaksimandrs, Anaksimens, Heraklits, Ksenofans, Pitagors, Parmenīds, Empedokls, Anaksagors, Leikips un Dēmokrits), kas risināja gk. natūrfilozofiskus jautājumus.
- Ķīnas mūris aizsardzības mūris gar Ķīnas ziemeļu robežu, garums \~7000 km; sākts celt 3. gs. p. m. ē., tagadējais izskats kopš 15. un 16. gs.
- Senākais dzelzs laikmets aizvēstures periods, dzelzs laikmeta pirmais posms (Eiropā to dēvē par pirmsromiešu dzelzs laikmetu), Latvijas teritorijā datē ar 5.-1. gs. p. m. ē.
- agro metālu laikmets aizvēstures periods, kas aptver bronzas laikmetu (1500.-500. g. p. m. ē.) un senāko dzelzs laikmetu (500. g. p. m. ē. - 1. gs.).
- Sārnates apmetne akmens laikmeta dzīvesvieta tagadējā Užavas pagastā, \~500 m uz austrumiem no Sārnates ciema, bijusi apdzīvota vidējā neolītā (3400.-2300. g. p. m. ē.).
- grieķu alfabēts alfabēts, kas veidojies uz feniķiešu alfabēta pamata 10. gs. beigās - 9. gs. sākumā p. m. ē.
- Andu kultūras Amerikas pirmskolumba kultūras, kuras ap 8. gt. p. m. ē. sāka veidoties Dienvidamerikā Andu augstkalnēs un kalnu norobežotajā Klusā okeāna piekrastes joslā.
- pelasgi Antīkajos nostāstos minētie Senās Grieķijas pirmiedzīvotāji, kurus ap 2000. g. p. m. ē. pakļāvušas grieķu ciltis un vēlāk asimilējušas.
- Aleksandrijas bibliotēka antīkās pasaules ievērojamākā bibliotēka, ko nodibināja 3. gs. p. m. ē., gājusi bojā m. ē. 7.-8. gs.
- Aleksandrijas muzejs antīkās pasaules zinātnes un kultūras centrs Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā, ko nodibināja 3. gs. p. m. ē., nopostīts 272. g.
- Partenons Antīks arhitektūras piemineklis Atēnu Akropolē. Atēnas templis, celts 447.-438. g. p. m. ē.
- lekits Antīks māla trauks ar konusveida (no 6. gs. 2. p. p. m. ē.) vai cilindrisku ķermeni (no 5. gs. p. m. ē.) uz zemas kājas, ar šauru kaklu un vertikālu osu; izmantoja eļļas un smaržu glabāšanai.
- akmensšķirsts Apbedījuma vieta dažos senos kapulaukos, no akmeņiem izveidots šķirsts, izplatīts apbedījumu veids Latvijā vēlajā bronzas laikmetā un senākajā dzelzs laikmetā (1. gt. p. m. ē.).
- Čavina Apdzīvota vieta un reliģiskais centrs Dienvidamerikā (9.-2. gs. p. m. ē.).
- Rodas koloss Apollona bronzas tēls, tēlnieka Charesa 280. gadā p. m. ē. izgatavots; bija uzstādīts pie Rodas ostas ieejas un kalpoja kā bāka.
- nabatieši Arābu vai aramiešu cilts, kas ap 4. gs. p. m. ē. nākdama no Arābijas ziemeļrietumiem, ieņēmusi senākos edomiešu apgabalus uz dienvidiem no Nāves jūras, kur nodibinājuši savu valsti ar galvaspilsētu Petru; m. ē. 2. gs. pievienoti Romai.
- Artakserkss Arhemenīdu dinastijas valdnieks Persijā 465.-424. g. p. m. ē., iznīcināja Atēnu floti Nīlas deltā (454. g. p. m. ē.), noslēdza mieru ar grieķiem 449. g. p. m. ē.
- epineolīts Arheoloģiskā literatūrā 20. gs. sākumā lietots termins vēlā akmens laikmeta posmam Eiropas Z un ZA novados, kas hronoloģiski atbilst bronzas un, varbūt dzelzslaikmetam p. m. ē. R-Eiropā.
- bule Aristrokrātiskajās un oligarhiskajās polisās (līdz 5. gs. sāk. p. m. ē.) - aristrokrātu varas institūcija.
- Ašurbanipals Asīrijas valdnieks (Ashurbanipal; 685. g. - ap 627. g. p. m. ē.); ar militāriem un diplomātiskiem līdzekļiem centās saglabāt Asīrijas valsti.
- Aristeids Atēnu politiķis ("Aristeidēs", \~530.-468. g. p. m. ē.), komandēja kauju pie Maratonas (490. g.), piedalījas Dēlas savienības dibināšanā.
- Alkibiāds Atēnu politiķis un karavadonis (Alkkibiadēs, ap 450.-404. g. p. m. ē.), darbojies gan Atēnās, gan Spartā, pazīstams ar savu apdāvinātību un pievilcību, nodevību un bramanīgo izturēšanos.
- Balteņu pilskalns atradās Rēzeknes novada Čornajas pagastā, bijis savrups, \~30 m augsts noarts paugurs, nocietinājumu pēdas nav saskatāmas, nogāzēs konstatēts kultūrslānis, atrastas bezripas keramikas trauku lauskas un akmens katls, datējams ar 1. gt. p. m. ē. - 1. gt. m. ē.
- Sēlpils pilskalns un viduslaiku pils atradās Sēlpils pagastā Daugavas kreisajā krastā, mūsu dienās pilskalns ar viduslaiku pils drupām ir sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē iepretī Oliņkalnam, neregulārs plakums — \~160 x 25-80 m, ziemeļrietumu nogāzi veidoja 22 m augsta dolomīta klints, bijis apdzīvots jau 9. gt. p. m. ē., \~1. gt. p. m. ē. te apmetusies kāda baltu kopiena, no 1. gt. vidus pilskalnā konstatēti sēļiem raksturīgi priekšmeti, 10.-12. gs. bijis apbūvēts viss plakums.
- Staldzenes depozīts atrasts 2001. g. Ventspils nomalē, Staldzenes stāvkrasta kāpās, tajā ir 174 bronzas priekšmeti vai to fragmenti (kopējā masa 5,6 kg), lielākais bronzas laikmeta depozīts Latvijas teritorijā, priekšmeti izgatavoti bronzas laikmeta beigās (ap 800-600 g. p. m. ē.) un ir raksturīgi Skandināvijai, lielākā daļa nolietotas salauztas rotaslietas - aproces (arī 25 viju spirālaproce), kaklariņķi, rotadatas, sakta u. c.
- Baranaukas pilskalns atrodas Augšdaugavas novada Ambeļu pagasta apdzīvotajā vietā Lielā Baranauka, paugurainā apkārtnē, Dubnas labajā krastā, savrups, 7-10 m augsts paugurs, kam bijušas stāvas nogāzes un plakums - (~50 x 25 m), atrastās bezripas keramikas trauku lauskas un akmens graudberzis liecina, ka pilskalns bijis apdzīvots 1. gt. b. p. m. ē.
- Tīrumviekšeļu pilskalns atrodas Cēsu novada Jaunpiebalgas pagastā, ir 15 m augsts, savrups, kukuļveidīgs paugurs, ko norobežo dūksnainas gravas un stāvas nogāzes, plakums \~65 x 20 m, kultūrslānis noarts, bijis apdzīvots 1. gt. p. m. ē. - 1. gt.
- Degteru pilskalns atrodas Ciblas pagasta Degteros, tas ir savrups, iegarens, 10-12 m augsts paugurs, apmēram 30 x 50 m lielo plakumu apjož valnis, pēc atrastajām trauku lauskām tiek vērtēts, ka tas bijis apdzīvots 1. gt. p. m. ē. un 1. gt. m. ē.
- Bašķu senkapi atrodas Dienvidkurzemes novada Rucavas pagastā pie bij. Barbānu, Bašķu un Timbru mājām, \~100 m no Sventājas upes, tās labā krasta palienē, 1 m augsts zemes pacēlums, apbedījumus veido ugunskapi māla urnās vai bez tām, atsevišķi atradumi datēti ar 2.-1. gs. p. m. ē.
- Dignājas pilskalns un apmetne atrodas Jēkabpils novada Dunavas pagastā, 300 m no Daugavas kreisā krasta, iepretī Jersikas pilskalnam un senpilsētai, pilskalns aizņem dienvidrietumu-ziemeļaustrumu virzienā orientēta paugura dienvidu daļu, kura ir 13-15 m augsta, paugura nogāzes augšdaļā mākslīgi izveidotas stāvākas, pilskalna plakuma garums 80 m, platums — 25-35 m, bijis apdzīvots 1. gt. p. m. ē. līdz 13. gs. sākumam.
- Asotes pilskalns atrodas Jēkabpils novada Kūku pagastā, Daugavas labajā krastā, norobežots 10 m augsts paugurs, ko apliec Dārzupīte jeb Lagzde (senāk Asote), bija apdzīvots 1. gt. p. m. ē. līdz 13. gs. m. ē.
- Kaldabruņas pilskalns atrodas Jēkabpils novada Rubenes pagastā, \~2 km uz dienvidaustrumiem no Kaldabruņas, tas ir savrups 8-13 m augsts paugurs, noapaļota piecstūra formas plakums, ko dažus metrus zemāk apliec terase, bijis apdzīvots 1. gt p. m. ē. un mūsu ēras sākumā.
- Belogrudovas-Egļu pilskalns atrodas Krāslavas novada Grāveru pagasta Belogrudovā, \~20 m augstā, nodalītā augstienes stūrī, plakums - (~30 x 60 m) izlīdzināts, ziemeļu nogāzē 2 terases, atrastās trauku lauskas datējamas ar 1. gt. p. m. ē.
- Ekšu pilskalns atrodas Krāslavas novada Skaistas pagasta Ekšos, uz ziemeļiem no Stirnu ezera, savrups \~20 m augsts paugurs, plakums - \~70 x 40 m, ziemeļu nogāze mākslīgi izveidota stāvāka, kultūrslānis attiecināms uz 1. gt. p. m. ē. un 1. gt.
- Lubānes pilskalns atrodas Krāslavas novadā, Dagdas dienvidrietumu daļā, starp Daugavpils ielu un Luboneņa ezeru, ir 15 m augsts paugura dienvidaustrumu gals, plakums \~50 x 40 m, domājams, ka bijis apdzīvots no \~1500 g. p. m. ē. līdz 4. gs.; Lapsu kalns; Priežu kalns.
- Krāslavas pilskalns atrodas Krāslavas ziemeļu daļā pie Jāņupītes, aizņem daļu no ziemeļu-dienvidu virzienā orientēta paugura \~29 m augstā dienvidu gala, ko norobežo vaļņi, izmantots 1. gt. p. m. ē. - 2. gt. pirmajos gadsimtos; otrs nosaukums - Šokolādes kalns varētu būt cēlies paugura zemes brūnās krāsas dēļ.
- Sauliešu pilskalns atrodas Ķekavas novada Katlakalna ciemā (agrākajā Pļavniekkalna ciemā, kas iekļauts Katlakalnā), bijis paugurs dabiski aizsargātā vietā starp Daugavas palienes pļavām un strauta gravu, stipri postīts un zaudējis sākotnējo pilskalna formu, bijis apdzīvots 1. gt. p. m. ē.
- Priekšēnu pilskalns atrodas Madonas novada Sausnējas pagastā, Ogres kreisajā krastā, ir savrups, 10 m augsts paugurs salā, kuru ziemeļu pusē apliec Ogre, bet no pārējām pusēm - Ogres vecupe, dabiski stāvas nogāzes, plakums - 60 x 20 m, bijis apdzīvots līdz \~1 gs. p. m. ē.
- Bondaru pilskalns un apmetne atrodas Rēzeknes novada Mākoņkalna pagasta Bondaros, Pērkoņu ezera ziemeļu pusē, pilskalns ir savrups, 18 m augsts ar mākslīgi izveidotām stāvām nogāzēm, plakums - 70 x 25 m, 3-5 m zem plakuma līmeņa pilskalnu apjož terase, kalna pakājē konstatēts kultūrslānis, datēts ar 1. gt. p. m. ē. - 1. gt.
- tautas tribūns augstākā plebeju vēlētā amatpersona senajā Romā (no 494. g. p. m. ē.), kam bija tiesības uzlikt aizliegumu (veto) senāta rīkojumiem; uz gadu tika ievēlēti divi, vēlāk - četri un desmit tribūni; tribūnu persona bija neaizskarama; impērijas periodā zaudēja savu nozīmi.
- hēlieja Augstākā tiesa Senajās Atēnās, ko 6. gs. p. m. ē. ieviesa Solons, sastāvēja no 6000 Atēnu pilsoņu, kas ārkārtējos gadījumos visi veidoja vienotu tiesu, vienkāršākās lietās piedalījās 201, 401, 501, bet sevišķi svarīgās krimināllietās 1001, 1501 vai 2001 tiesnesis.
- kurgāns Augsts uzbērums uz tatāru un slāvu senlaiku kapa (no 4. gt. p. m. ē. līdz 14.-15. gs. m. ē.).
- sogdieši Austrumirāņu tautība, kas 1. gt. 2. pusē p. m. ē. dzīvoja Vidusāzijā Zeravšanas un Kaškadarjas upes baseinā; piedalījās tadžiku un uzbeku etnoģenēzē.
- Eposs par Gilgamešu babiloniešu poēma, kas tapusi 7. gs. p. m. ē., bet kurā ir iekļauti arī daudz senāku tekstu fragmenti; tā stāsta par Gilgameša veltīgajiem centieniem atklāt nemirstības noslēpumu, un tajā ir iekļauts arī babiloniešu mīts par plūdiem.
- Ezra Babilonijas trimdas laika rakstu mācītājs, kuru Persijas valdnieks ar pavēli nosūtīja uz Jeruzalemi reformēt reliģiju; 458. g. p. m. ē. aizsāka jūdu ticības attīrīšanas procesu, kā arī pasludināja Toru par galveno autoritāti jūdu dzīvē.
- Hammurapi Babilonijas valdnieks (1792.-1750. g. p. m. ē.).
- akmeņkrāvumu kapulauki Baltijas somu tautībām raksturīgi apbedījumi, kas ap 5. gs. p. m. ē. pakāpeniski sāka nomainīt akmensšķirstu apbedījumus, Latvijā sastopami gk. Vidzemes ziemeļu pusē.
- Juhnovas kultūra baltu kultūra (1. gt. p. m. ē.) Desnas bas. (Ukrainā); nelieli pilskalni upju krastos, virszemes mājokļi; mirušie sadedzināti; lopk., zemk., zveja; bijuši kontakti ar skitiem.
- bezripas Bezripas keramika - keramika, kas izgatvota bez podnieka ripas palīdzības, Latvijas teritorijā bija vienīgais keramikas veids no 4500. g. p. m. ē. līdz 10. gs beigām.
- Baltazars Bībelē - Dāniēla grāmatā - aprakstītas dzīres Baltazara, Babilonijas pēdējā valdnieka, pilī. Dzīru laikā uz pils sienām parādījās noslēpumaini vārdi: "Menē, menē, tekēl ūparsīn", ko Dāniēls izskaidroja kā Baltazara un viņa valsts bojāejas pareģojumu; persieši Kīra II vadībā ieņēma Babiloniju un nogalināja Baltazaru 539. g. p. m. ē.
- Dagons Bībelē, Vecajā Derībā minētais filistiešu labības dievs, kura kults jau minēts Asīrijā, Babilonijā ap 2400 p. m. ē.; viņu tēlo pa pusei zivs, pa pusei cilvēka veidā.
- Debora Bībeles personāžs, ebreju tiesnese un praviete, kurai ap 1150. g. p. m. ē. izdevās apvienot senebreju ciltis Palestīnas iekarošanai cīņā pret kanaāniešiem.
- guļbūvju kultūra bronzas laikm. kult. (2. gt. 2. p. - l. gt. sāk. p. m. ē.) stepes un mežastepes joslā Eiropā; nocietinātas apmetnes ar guļbūvēm, uzkalniņi ar skeletkapiem, lopk., zemk.
- Abaševas kultūra bronzas laikmeta kultūra, kas bijusi izplatīta 2. gt. 2. puse p. m. ē. Viduspievolgas mežu un mežastepju rajonā.
- Tripitaka Budisma kanonisko tekstu sakopojums; radies ne vēlāk par 3. gs. p. m. ē.; Tipitaka.
- apdedzināti ķieģeļi būvmateriāls, kas parādījās apmēram 3000 gadus p. m. ē. Senajā Ēģiptē.
- Sanči Ciems Indijā ("Sanchi"), Madhjas Pradēšas štatā, ievērojama arhitektūras pieminekļu grupa: Lielā Stūpa (III gs. p. m. ē.) ar akmens žogu (II gs. p. m. ē.) un 4 torānām (I gs. p. m. ē.), Ašokas kolonna (~40 t), tempļi (V-XII gs.).
- Adžanta Ciems Indijā Maharaštaras štatā, kura tuvumā atrodas pats iespaidīgākais senās Indijas budistu klinšu tempļu komplekss (2. gs. p. m. ē. - 7. gs. m. ē.), klintīs izcirstas 5 čaitijas (lūgšanu telpas) un 24 vihāras (mūku mītnes), sienu gleznojumos attēlotas ainas no Budas dzīves, griesti gk. apgleznoti ar ornamentiem, apgleznotas arī kolonnas.
- pindarisks Cildens, svinīgs; tāds, kas līdzīgs grieķu dzejniekam Pindaram (miris 441. g. p. m. ē.).
- Ašurbanipals lauvu medībās cilnis no Ašurbanipalas pils Nīnivē (7. gs. p. m. ē.).
- meoti Ciltis (sindi, dandariji, doshi u. c.), kas 1. gt. p. m. ē. dzīvoja Azovas jūras A un DA piekrastē un Kubaņas vidusteces apvidū.
- neiri Ciltis, kas 6.-5. gs. p. m. ē. dzīvoja Dņestras un Dienvidbugas augšteces un Pripetes baseinā.
- kimeri ciltis, kas 8. - 7. gs. p. m. ē. dzīvoja Melnās jūras ziemeļaustrumu piekrastē, 7. gs. 70. gados p. m. ē. iebruka Mazāzijā, sagrāba Frīģiju, pēc tam Līdiju, līdz 7. gs. beigām p. m. ē. dzīvoja Kapadokijā, Sinopas rajonā, kur sajaucās ar vietējām ciltīm.
- kimmerieši Ciltis, kas 8.-7. gs. p. m. ē. dzīvoja Melnās jūras ZA piekrastē; līdz 7. gs. beigām p. m. ē. dzīvoja Kapadokijā, Sinopas raj., kur sajaucās ar viet. ciltīm.
- kimmeri Ciltis, kas 8.-7. gs. p. m. ē. dzīvoja Melnās jūras ZA piekrastē; līdz 7. gs. beigām p. m. ē. dzīvoja Kapadokijā, Sinopas raj., kur sajaucās ar vietējām ciltīm.
- luvieši Ciltis, kas kopā ar radniecīgajiem hetiem 3. gt. beigās p. m. ē. dzīvoja Mazāzijā, runāja vienā no hetu-luviešu valodām, 1. gt. beigās p. m. ē. hellenizējās.
- van Cilts vadonis Senajā Ķīnā; valdnieka apzīmējums no 16. gs. p. m. ē., arī valdnieka ģimenes locekļu apzīmējums sākot no \~200. g. p. m. ē.
- tetradrahma Četru drahmu monēta Atikas-Atēnu valstī, kalta 165.-164. g. p. m. ē.
- geti Dakiem radniecīgas traķiešu ciltis, kas 1. gs. p. m. ē. dzīvoja Donavas lejasteces apvidū.
- paugurbūvnieki Dažādas Ziemeļamerikas indiāņu ciltis, kas aptuveni no 300. g. p. m. ē. cēlušas zemes uzkalnus gan māju būvei, gan tempļiem, gan apbedījumiem.
- Dekapole Desmit neatkarīgu pilsētu savienība Ziemeļpalestīnā un Austrumjordānijā (63. g. p. m. ē. - apmēram 200. g.).
- Jūdeja Dienvidizraēla (Dienvidu valsts) pēc valsts sadalīšanas pēc ķēniņa Zālamana nāves ap 930. g. p. m. ē.
- Uza Dieviete pirmsislāma arābu mitoloģijā, 1. gt. p. m. ē. viņas kults bija izplatīts galvenokārt Sīnaja tuksnesī.
- Pta Dievs seno ēģiptiešu reliģijā; sākotnēji (3. gt. p. m. ē.) uzskatīts par mākslas un amatu aizbildni.
- Abū Simbela divu klinšu tempļu atrašanās vieta Ēģiptē, Nīlas krastā, kas būvēti 13. gs. p. m. ē. Ramzesa II valdīšanas laikā; Asuānas aizsprosta būves laikā abus tempļus izzāģēja no klints un pacēla 60 m augstāk pilnīgi saglabājot orientāciju un savstarpējo izvietojumu.
- aeropags Dižciltīgo padome, politiskās varas un tiesas institūcija senajā Grieķijā 5. gs. p. m. ē.; nosaukums radies no kara dievam Arejam veltītā pakalna, uz kura notika padomes sēdes.
- taurs Dobradžu dzimtas suga ("Bos primigenius"), izmiris dzīvnieks (mājas govs priekštecis), domesticēts 8.-6. gt. p. m. ē., pēdējais iznīcināts 1627. g. Polijā, bet 20. gs., izmantojot atgriezenisko selekciju un krustojot dažādas mājas govju šķirnes, ir selekcionēta govju šķirne "Auroxen" jeb taurgovs.
- gnomiķi Domu un gudrības dzejnieki Grieķijā 6. gs. p. m. ē.
- Parsva Džainisma dibinātājs, kurš piedzima valdnieka ģimenē ap 850. g. p. m. ē., vēlāk atteicās no troņa un kļuva par askētu, līdz beidzot sasniedza gudrību; tiek uzskatīts par divdesmit otro tīrthankaru.
- Zauls ebreju mitoloģijā - pirmais senebreju cilšu apvienotājs, \~11 gs. p. m. ē.
- Bābeles gūsts Ebreju piespiedu uzturēšanās Babilonijā 597.-539. g. p. m. ē., kad Jeruzalemi iekaroja Nebukadnecars II un daļu ebreju aizveda uz Bābeli.
- eksils Ebreju tautas daļas aizvešana uz Babiloniju 6. gs. p. m. ē.
- pirmbalti Eiropeīdā tipa cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā 3. gt. beigās un 2. gt. sākumā p. m. ē., bija auklas keramikas kultūras pārstāvji un piederēja pie indoeiropiešu valodu saimes.
- ēlamīti Ēlamas valsts iedzīvotāji senās Babilonijas austrumos pie Persijas līča (~3. gt. p. m. ē.).
- Gerzes kultūra eneolīta kultūra (4. gt. p. m. ē.) Senajā Ēģiptē; nosaukums pēc senkapiem Lejasēģiptē; akmens, krama, vara rīki, keramika ar dzelteno angobu un sarkanu rakstu, apūdeņojuma zemkopība, lopkopība.
- remedello kultūra enolīta un agrā bronzas laikmeta kultūra (3. gt. p. m. ē. beigas - 2. gt. p. m. ē. sākums) Ziemeļitālijā.
- Odiseja Episka poēma, par kuras autoru parasti uzskata aklo dzejnieku Homēru (dzīvojis 8. gs. p. m. ē.), eposs vēsta par Itakas valdnieka Odiseja klejojumiem un piedzīvojumiem pēc Trojas kara beigām.
- neuri Etniskā ziņā sīkāk nenoskaidrota cilts, kas ap 5. gs. p. m. ē. pēc Hērodota ziņām dzīvojusi uz ziemeļiem no skitu zemes, citu antīko autoru darbos minēti līdz mūsu ēras 5. gs.; pēc kādas hipotēzes tie varētu būt seno baltu priekšteči.
- Aplu etrusku mitoloģijā - dievība, kas atbilst Apollonam grieķu mitoloģijā, viņa vārds atrodams uz etrusku pieminekļiem 5. - 4. gs. p. m. ē.
- Herkle etrusku mitoloģijā - etrusku ciltstēvs, ko identificēja ar grieķu Hēraklu; no 6. gs. p. m. ē. parādās neskaitāmas viņa bronzas statuetes; viņa galva attēlota uz etrusku bronzas un sudraba monētām no 4. gs. p. m. ē.
- Imhoteps Faraona Džosera (27. gs. p. m. ē.) arhitekts, priesteris un ministrs, vēsturiska persona, kas tika pielūgts kā pusdievs, gudrības, ārstniecības un maģijas aizgādnis.
- akadēmija Filozofijas skola, ko 4. gadsimtā p. m. ē. nodibināja Platons; tā atradās parkā, kas bija nosaukts grieķu mītu varoņa Akadēma vārdā.
- likumnieki Filozofiskās un politiskās domas virziens Senajā Ķīnā, radās 4. gs. v. p. m. ē., vērsās pret ģints iekārtas paliekām, cīnījās par Ķīnas apvienošanu, atzina despotisku valsts varu un sodu sistēmu, kas pilnīgi pakļauj cilvēku; fadzja.
- grieķu raksts fonogrāfisks raksts, kurā attēloti gan līdzskaņi, gan patskaņi, izveidojies no feniķiešu raksta; senākie rakstu pieminekļi no 8. gs. p. m. ē.
- rauriki Gallu cilts pie Reinas, starp Āru un Vogeziem, ap 1. gs. p. m. ē.
- tektozagi Gallu cilts, kas ap 300 g. p. m. ē. no Gallijas pārgāja uz Mazāziju pa ceļam izlaupot Delfus; vēlāk tos pakļāva romieši.
- Karats galvenais varonis rietumsemītu vēsturiskā mītā, leģendā, viens no nevainīgiem cietējiem, kuru dažkārt identificē ar Mintannijas valsts dibinātāju Kirtu 16. gs. p. m. ē. vai arī atzīst par leģendārā vai reālā ugaritiešu valdnieka dēlu.
- Hēsiods Grieķu dziesminieks ("Hēsiodos"; ap 700. g. p. m. ē.), poēma heksametrā "Darbi un dienas", eposā "Teogonija" aprakstīta sengrieķu dievu ģenealoģija, kā arī pasaules radīšanas process.
- hellēnisms grieķu kultūras attīstības periods spēcīgā Tuvo Austrumu tautu kultūras ietekmē Vidusjūras austrumdaļas, Priekšāzijas un Melnās jūras zemēs no Maķedonijas Aleksandra karagājienu laika (334.-324. g. p. m. ē.) līdz 30. g. p. m. ē.
- Hērostrats Grieķu kurpnieks, kurš 356. g. p. m. ē. nodedzināja Artemīdas templi Efesā, lai kļūtu slavens un nemirstīgs.
- Mīnojs grieķu mitoloģijā - Zeva dēls, Krētas salas valdnieks, likumdevējs; pēc nāves tiesā mirušos Aīdā; mīti par Mīnoju saistīti ar vēsturiskiem notikumiem Krētā 17.-15. gs. p. m. ē.
- kolhi Gruzīnu ciltis, dzīvoja Melnās jūras DA un A piekrastē Kolhīdā, 6. gs. p. m. ē. tika izveidota Kolhīdas valsts.
- svēbi Ģermāņu cilšu grupa (hermundūri, kvadi, semnoni), kas 1. gs. p. m. ē. - 2. gs. m. ē. dzīvoja Elbas, Mainas, Nekāras baseinā un Reinas augšteces apvidū.
- kvadi Ģermāņu ciltis, kas 1. gs. p. m. ē. dzīvoja uz Z no Donavas vidusteces, kā arī Elbas un Oderas augšteces apvidū, 5.-6. gs. pārvietojās uz Spāniju un Itāliju, sajaucās ar citām ģermāņu ciltīm.
- kimbri Ģermāņu ciltis, kas dzīvoja Jitlandes pussalas ziemeļos 2. gs. b. p. m. ē. virzījās uz dienvidiem un 102. g. p. m. ē. ieņēma Itālijas ziemeļdaļu; 101. g. p. m. ē. romieši sakāva pie Vercelli pilsētas (starp Turīnu un Milānu).
- markomāņi Ģermāņu ciltis, no 1. gs. sāk. p. m. ē. dzīvoja Mainas augšteces un vidusteces apvidū, pārcēlās uz Čehijas teritoriju un ietilpa Maroboda vadītajā cilšu apvienībā, 166.-180. g. karoja ar Romu, 5. gs. apmetās Bavārijā.
- tenkteri Ģermāņu tauta, kas mēģināja kopā ar usipetiem 55 g. p. m. ē. ienākt Gallijā, bet cieta sakāvi no Cēzara; 3. gs. sakusa kopā ar frankiem.
- Ptolemaji Hellēnistiskās Ēģiptes valdnieku dinastija (305.-30. g. p. m. ē.).
- tigurini Helvetu cilts, kas 107. g. p. m. ē. kopā ar kimbriem un teitoņiem iebruka Gallijā un sakāva romiešus, bet 58. g. p. m. ē. tos sakāva un iznīcināja Cēzars.
- tumšie gadsimti Homēra laikmets (11.-9. gs. p. m. ē.). Apzīmējums radies tāpēc, ka par šo laikmetu ir niecīga informācija - maz arheoloģisko materiālu, no rakstītiem avotiem ziņas par tālaika dzīvi sniedz vienīgi Homēra eposi.
- urartu valoda hurriešu-urartu valodu saimes valoda, pieder pie Priekšāzijas mirušajām valodām; saglabājušies rakstu pieminekļi ķīlu rakstā no 9.-6. gs. p. m. ē.
- kantabrieši Ibēriešu cilts, kas dzīvoja no Ebras iztekas līdz Spānijas ziemeļu piekrastei un ilgi pretojās romiešiem, kam pakļauti tika Augusta laikā (29.-25. un 22.-19. g. p. m. ē.).
- ibērieši Ibērijas pussalas pirmiedzīvotāji, ap 1000 g. p. m. ē., kuru tuvākie pēcnācēji ir baski.
- luzitāņi Ibēru cilts, dzīvoju Pireneju pussalas DR (tagadējās Portugāles lielākā daļa), ko 61. g. p. m. ē. pakļāva romieši un ap 15. g. p. m. ē. šajā teritorijā tika izveidota Romas province Luzitānija.
- kaspiji Ibēru-kaukāziešu klejotāju lopkopju ciltis A-Azerbaidžānā (1. gt. p. m. ē.) no kā cēlies arī Kaspijas jūras nos.
- venetu valoda ide valodu saimes atzars, saglabājušies \~200 uzraksti no 5.-1. gs. p. m. ē.; rakstības pamatā grieķu alfabēts.
- frīģiešu valoda ide valodu saimes valoda, lietota Mazāzijā, saglabājušies tikai atsevišķi uzraksti (7. gs. p. m. ē. - 4. gs. m. ē.).
- trāķiešu valoda ide valodu saimes valoda; saglabājušies daži uzraksti no 6.-3. gs. p. m. ē., kā arī atsevišķi vārdi antīko un Bizantijas autoru darbos.
- senitāļu valodas ide valodu saimes valodu grupa, pie kuras pieder mirusī latīņu, osku, umbru u. c. valodas; senākie rakstu pieminekļi (neskaitot latīņu valodu) no 6. gs. p. m. ē. saglabājušies \~300 uzrakstu, vietvārdu; rakstības pamatā grieķu, etrusku un latīņu alfabēts.
- toloss Ieapaļas formas apbedījuma celtne (piem., kupolveida kapenes Mikēnās); būvētas kopš 16. gs. p. m. ē.
- rakstu mācītāji ierēdņi, kuri organizēja jūdu kopienas reliģisko dzīvi pēc Babilonijas trimdas (597.-538. g. p. m. ē.).
- Ovīdijs Ievērojams antīkās pasaules romiešu dzejnieks (43. g. p. m. ē. - 17. g. m. ē.), sacerējis liriskus un episkus dzejojumums, t. sk. "Mīlas mākla" ("Ars amatoria") un episko "Metamorfozes", kas sniedzas no pasaules radīšanas līdz ķeizara Augusta laikiem.
- Mahāvīra Ievērojams džainisma skolotājs, kas pēc tradīcijas dzīvojis 599.-527. g. p. m. ē.; viņš vērsās pret kastu sistēmu un centās izplatīt savu mācību brahmaņu vidū; pēdējos dzīves gadus pavadīja pilnīgi kails un septiņdesmit divu gadu vecumā pakļāva sevi bada nāvei.
- Mahābhārata Indiešu eposs, sanskritā rakstītās literatūras vecākais un nozīmīgākais darbs (ap 300. g. p. m. ē. - 300. g.); sastāv no 18 grāmatām jeb dziesmām; hinduisma svētie raksti.
- illīrieši Indoeiropiešu cilšu grupa, kas dzīvoja Balkānu pss. ZR un Apenīnu pss. DA - 1. gs. p. m. ē. tos pakļāva romieši.
- hetu valoda indoeiropiešu valodu saimes hetu-luviešu valodu grupas valoda; lietota Mazāzijā 18.-12. gs. p. m. ē. un Z-Sīrijā 10.-8. gs. p. m. ē.
- latīņu valoda indoeiropiešu valodu saimes senitāļu valodu grupas valoda; līdz 4. gs. p. m. ē. lietota Latijā, 3. gs. p. m. ē. kļuvusi par Romas valsts valodu, vēlāk izplatījusies visā Apenīnu pussalā un līdz ar romiešu varu - visā Romas impērijā; 6.-8. gs., izveidojoties romāņu valodām, kā dzīva valoda beigusi eksistēt.
- Persija Irānas nosaukums līdz 1935. gadam; kā neatkarīga vergturu valsts pastāvēja 550.-330. g. p. m. ē., neatkarību atkal ieguva 1918. g.
- sauromati irāņu klejotāju lopkopju cilts Pieurālu un Pievolgas stepēs 7.-4. gs. pirms mūsu ēras. 4.-3. gs. p. m. ē., kas kopā ar radniecīgām ciltīm izveidoja jaunas cilšu savienības (to kopīgais nosaukum - sarmati).
- Jehus Israēlas ķēniņš ap 845.-818. g. p. m. ē, kura "darbu" dēļ radies teiciens "trako kā Jehus" (Bībele, 2. Ķēniņu grāmata, 9.-10. nodaļa).
- akinaks Īss dunčveida zobens (40-60 cm), lietojuši skiti, sarmati, persieši 1. gt. p. m. ē.
- Dāvids Izraēlas un Jūdejas valsts valdnieks (11. gs. beigas -ap 950. g. p. m. ē.); iekaroja seno kanaāniešu pilsētu Jeruzalemi, kas kļuva par valsts galvaspilsētu; Dāvids ebreju folklorā attēlots kā drosminieks, kas uzvarējis milzi Goliātu.
- Jūda Makabejs Izraēlas vadonis karā pret sīriešiem, 165. g. p. m. ē. iekaroja Jeruzalemi.
- Solomons Izraēlas-Jūdejas valsts valdnieks (arī Zālamans, no 965. g. p. m. ē.), valdnieka Dāvida dēls, kas bijis izslavēts ar savu neparasto gudrību; pēc leģendas - dažu Vecās Derības grāmatu autors.
- Zālamans Izraēlas-Jūdejas valsts valdnieks 10. gs. p. m. ē.; slavens ar savu gudrību.
- Babilonijas gūstniecība jūdu izvešana uz Babiloniju un uzturēšanās tur pēc Jeruzalemes izpostīšanas 597. un 587. g. p. m. ē. (atgriešanās no gūsta no 538. g. p. m. ē.); eksils.
- makabieši Jūdu valdnieku dinastija, kas apvienojusi savās rokās laicīgu un garīgu varu, kādus 100 g (142-37 p. m. ē.) valdīja pār jūdiem.
- feniķieši Jūrasbraucēju un tirgoņu nācija, kas 1. gs. p. m. ē. dominēja teritorijās ap Vidusjūru, Kartāgas dibinātāji.
- mēdieši Kāda pie irāniešu grupas piederīga tauta, kas 1. g. t. p. m. ē. apdzīvoja apgabalu starp Kaspijas jūru un Mezopotamiju.
- Jērika Kanaāniešu pilsēta Palestīnā, tagadējās Jordānijas teritorijā, 7.-2. gt. p. m. ē.; pēc Bībeles nostāstiem; 2. gt. beigās to sagrāva iebrucēju tauru skaņas ("Jērikas bazūnes").
- kereksuri Kapu izbūves (1. gt. p. m. ē. un 6.-10. gs. m. ē.) Mongolijā, Tuvas Autonomajā Republikā un Aizbaikālā (Krievijā); no akmeņiem izveidotie kurgāni apjozti ar kvadrātveida vai riņķveida mūra žogu, kam piebūvēti riņķveida klāsti.
- mamertīni Kara algādži, gk. no Kampanijas, kurus līga Sirakūzu tirāns Agatokls līdz 289. g. p. m. ē., kad tika atlaisti un sāka laupīt līdz tika sakauti 265. g. p. m. ē.
- gruzīnu valoda kaukāziešu valodu saimes kartvelu valodu grupas valoda, valsts valoda Gruzijā; lieto īpašu gruzīnu rakstu - fonogrāfisku rakstu, kas izveidojies pēc aramiešu (vai feniķiešu) raksta parauga (senākie rakstu pieminekļi no 5. gs. p. m. ē.).
- Petra Klintīs izcirsta senpilsēta uz dienvidiem no Nāves jūras, tagadējā Jordānijā, radusies ap II gt. beigām p. m. ē., atstāta V gs., kompleksā (platība \~3 kvadrātkilometri) klintīs >1000 alu: tempļi, kapenes, dzīvojamās un sabiedriskās telpas, romiešu laika virszemes celtņu drupas.
- Lielais Kangaru ezers kuģojams kanāls Ķīnas austrumu daļā, no Pekinas līdz Handžou, garums — 1782 km, platums — 40-350 m, dziļums kuģuceļā — 2-3 m, 21 slūža, šķērso Huanhes un Jandzi upi, centrālā daļa izrakta 6. gs. p. m. ē.
- galati Ķeltu ciltis, kas 278. g. p. m. ē. caur Balkānu pussalu iebruka Mazāzijā un 46 gadus postīja tās rietumu daļu.
- allobrogi Ķeltu cilts Narbonas Gallijas Ziemeļu daļā, 121. g. p. m. ē. cilti pakļāva Roma.
- briti Ķeltu cilts, kas kopā ar skotiem 5. gs. p. m. ē. iekaroja Britu salas.
- skordiski Ķeltu tauta ar iliriešu piejaukumu starp Donavu, Savu un Moravu, dzīvoja naidīgās attiecībās ar romiešiem, pakļauti Romai 1. gs. p. m. ē.
- biturigi Ķeltu tauta Gallijā, p. m. ē. un m. ē. sākumā.
- Šuņs Ķīnas mītu personāžs - jau 6.-4. gs. p. m. ē. par viņu izveidojās priekšstats kā par ideālu valdnieku, kas valdījis 2255.-2206. g. p. m. ē.
- Džuandzī Ķīniešu daoistu skolotājs (dzīvoja ap 370.-300. g. p. m. ē.), kurš slavināja dabisku dzīvesveidu un vērsās pret konfūcisma konvencijām, akcentēja garīgas disciplīnas nepieciešamību, kas ved uz meditāciju, uz bezformas dao.
- Konfūcijs Ķīniešu domātājs (551.-479. g. p. m. ē., ķīniešu val. Kun Fudzi jeb "skolotājs Kuns"), kurš kā skolotājs mācīja visus, kas to vēlējās, neraugoties uz šo cilvēku mantisko stāvokli; viņa idejas un mācības kļuva par sociālās ētikas sistēmas pamatu, kam bija liela ietekme uz Ķīnas sabiedrības attīstību.
- Mendzi Ķīniešu filozofs (ap 371.-289. g. p. m. ē.), kurš paplašināja un attīstīja Konfūcija mācību, uzskatīja, ka pasaules pamatā ir morāla kārtība un zināšanas par šo kārtību var iegūt meditācijas ceļā.
- si šu ķīniešu filozofu grāmatu sakopojums, kurā ietilpst četri seno konfūcisma domātāju sacerējumi (5.-3. gs. p. m. ē.), kas 12. gs. tika savākti, apstrādāti, sakopoti un pasludināti par konfūcisma kanona galveno sastāvdaļu.
- Sjuņdzi Ķīniešu konfūcisma skolotājs (3. gs. p. m. ē.), kurš savā mācībā savienoja konfūcisma un daoisma idejas, uzskatīja, ka pareiza ceremoniju norise palīdz uzlabot ļauno cilvēku dabu, kritizēja aizspriedumus un sniedza jaunu, racionālu populārās reliģiskās prakses interpretāciju.
- Jui ķīniešu mitoloģijā - kultūrvaronis un teiksmains Senās Ķīnas imperators, kas esot valdījis no 2205. līdz 2197. gadam p. m. ē.; Dajui ("Lielais Jui").
- Houdzi ķīniešu mitoloģijā - kultūrvaronis, kurš tiek uzskatīts par senlaiku džou cilts pirmsenci, no viņa sākas "prosas ēdāju" džou tauta, kas 1122. g. p. m. ē. iekaroja Ķīnu.
- Lao-Dzi Ķīniešu mitoloģijā - leģendārais daoisma pamatlicējs un grāmatas "Daodedziņ" autors, ap 550. g. p. m. ē. iecelts dievu kārtā.
- šangti Ķīniešu reliģijas augstākā dievība "valdnieks augstumos" jeb "cēlais valdnieks" ap 12. gs. p. m. ē.
- Tjaņs Ķīniešu valodas vārds "debesis", ar ko dažkārt apzīmē augstāko dievu; sākot ar aptuveni 1000. gadu p. m. ē., sāka uzskatīt, ka Ķīnas imperatori valda saskaņā ar viņiem dotu debesu mandātu.
- Juliāna dienas laikposms diennaktīs, kas pagājis kopš 4713. gada p. m. ē. 1. janvāra pusdienas pēc pasaules laika.
- laivascirvju Laivascirvju kultūra - vēlā neolīta un agrā bronzas laikm. kult. (3. gt. b. - 2. gt. 1. puse p. m. ē.), viena no auklas keramikas kultūrām; izplatīta Skandināvijā, Igaunijā, Latvijā, laivasveida akmens kaujas cirvji, keramika ar auklas iespiedumu, mirušie apbedīti saliekti.
- Augšzeme Latvijas kultūrvēsturisks apgabals, aptver Daugavas kreisā krasta teritorijas no Augšdaugavas novada austrumiem līdz Jēkabpils novada rietumu robežām, senākās konstatētās zvejnieku un mednieku mītnes attiecas uz 9 gt. p. m. ē., baltu ciltis šeit apmetās 2. gt. p. m. ē., mūsu ēras pirmajos gadsimtos dzīvoja sēļi, 10.-13. gs. izveidojās vairāki novadi ar centru Sēlpilī.
- Elefantīda Leģendāra sengrieķu rakstniece hetēra (ap 3. gs. p. m. ē.), autore vairākiem spilgti erotiska satura darbiem, kuri bijuši ļoti populāri.
- Aleksandrija Liela ostas pilsēta Ēģiptē pie Nīlas deltas, ko dibināja Maķedonijas Aleksandrs 332. g. p. m. ē., 3770500 iedzīvotāju (2005. g.).
- Milzukalns Lielpaugurs Ziemeļkursas augstienes Vanemas paugurainē, Smārdes pagastā, absolūtais augstums - 113,8 m vjl., relatīvais augstums - 57 m dienvidu nogāzē, 45 m rietumu nogāzē, virsotni aizņem pilskalns, tā plakums - trīsstūrveida ar noapaļotiem stūriem (lielākais platums - 57 m), atrastās senlietas attiecināmas uz 1. gt p. m. ē.
- krēzs lielu bagātību īpašnieks; pēc pēdējā Līdijas valdnieka (Senajā Grieķijā 6. gs. p. m. ē.) vārda.
- agrārlikumi Likumi, kas noteica Romas publisko zemju sadalīšanas un lietošanas kārtību 486.-111. g. p. m. ē.
- faczja Likumnieki - filozofiskās un politiskās domas virziens Senajā Ķīnā, radās 4. gs. v. p. m. ē., vērsās pret ģints iekārtas paliekām, cīnījās par Ķīnas apvienošanu, atzina despotisku valsts varu un sodu sistēmu, kas pilnīgi pakļauj cilvēku.
- fadzja Likumnieki - filozofiskās un politiskās domas virziens Senajā Ķīnā, radās 4. gs. v. p. m. ē., vērsās pret ģints iekārtas paliekām, cīnījās par Ķīnas apvienošanu, atzina despotisku valsts varu un sodu sistēmu, kas pilnīgi pakļauj cilvēku.
- aloģis Logosa mācības noliedzējs 2. gs. p. m. ē.
- Akcijs Lūcijs Akcijs (Lucius Accius; 170. - ap 90. g. p. m. ē.) - romiešu dramaturgs.
- diadohi Maķedonijas Aleksandra karavadoņi, kuri pēc viņa nāves (323. g. p. m. ē.) sadalīja impēriju vairākās valstīs.
- Kasandrs Maķedonijas valdnieks (306.-298. g. p. m. ē.), karavadonis, diadohs.
- Aleksandrs Lielais Maķedonijas valdnieks (no 336. g. p. m. ē.; arī Maķedonijas Aleksandrs, 356.-323. g. p. m. ē.), uzsāka karu pret Persiju, kuru pakļāvis devās tālāk un 327. g. p. m. ē. sasniedza Indas upi, miris Babilonā 33 g. vecumā.
- Ašoka Maurju dinastijas valdnieks Senajā Indijā (Ashoka; 304.-232. g. p. m. ē.; valdnieks no 268. g.); apvienoja Indiju, Afganistānu un Pakistānu; ieviesa budismu.
- Anšana Maza valstiņa, kas atradās Persijas dienvidrietumos, kuras tronī 559. g. p. m. ē. kāpa Kīrs, kas nākamo 20 gadu laikā iekaroja Mēdiju, Līdiju un Babiloniju tā izveidojot tajā laikā pasaulē lielāko impēriju.
- Anatolija Mazāzijas nosaukums no 5. gs. p. m. ē., kopš 20. gs. 20. gadiem Turcijas daļa Mazāzijas pussalā.
- neolītiskā revolūcija medības, zveju, barības augu vākšanu sāka nomainīt zemkopība un lopkopība (9000.-8000. g. p. m. ē.); pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību.
- dandariji Meotu cilšu grupa, kas 1. gt. p. m. ē. dzīvoja starp Kubaņas lejteci un Azovas jūru.
- sindi Meotu cilts Tamaņas pussalā un Melnās jūras ZA piekrastē 1. gt. p. m. ē.; m. ē. sākumā asimilējās ar sarmantiem.
- lacerna mētelis vai apmetnis no tumšas rupjas drānas, ko sāka valkāt 1. gs. p. m. ē. romiešu kareivji, pēc tam arī pilsoņi uz togas; vēlāk arī dažādās krāsās, un to valkāja arī teātrī un cirkā.
- Ertebele Mezolīta un neolīta kultūra (5. gt. - 3. gt. sāk. p. m. ē.) Ziemeļeiropā.
- Aleksandrijas bāka milzu bāka, ko uzcēla 3. gs. p. m. ē. Aleksandrijas ostas tuvumā uz Faras salas, 117 m augsta, tika uzskatīta par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, sagrāva zemestrīce.
- gallu valoda mirusi ide valodu saimes ķeltu valodu grupas valoda, senākie rakstu pieminekļi no 4. gs. p. m. ē.; 5. - 6. gs. m. ē. to izspieda latīņu valoda.
- hetu-luviešu valodas mirušu ide valodu saimes valodu grupa; runātas 2.-1. gt. p. m. ē. Mazāzijā, pie tām pieder hetu valoda, luviešu, palajiešu, liķiešu u. c. valodas.
- Džuaņsjui mītisks Ķīnas valdnieks, ziemeļu pavēlnieks, Huandi pēctecis un augstākās varas mantinieks, konfūcieši viņu uzskatīja par ideālu valdnieku, kas valdījis 2514.-2436. g. p. m. ē.
- Lugalbanda Mītisks šumeru varonis, pirmās Urukas dinastijas valdnieks, valdījis apmēram 27. gs. p. m. ē.
- lakvjeti Mūsdienu vjetnamiešu senči, kas dzīvoja Centrālajā Vjetnamā un Z-Vjetnamā 3. gs. p. m. ē. - 2. gs. m. ē.
- kontaji nācija, Taizemes pamatiedzīvitāji, dzīvo arī Malaizijā, Birmā, runā taju valodā, cēlušies no ciltīm, kas sākot ar 1. gt. p. m. ē. pakāpeniski ienākuša no D-Ķīnas tagadējā Taizemes teritorijā un sajaukušās ar vietējām ciltīm, reliģija - budisms (hinjana)
- Ičas apmetne neolīta apmetne (3.- 1. gt. p. m. ē.) Balvu novadā, Ičas upes lejtecē; agrā neolīta keramika, ķemmes-bedrīšu, auklas un tekstila keramika, akmens, kaula, krama rīki, dzintara priekšmeti.
- Amras kultūra neolīta kultūra (4. gt. sāk. p. m. ē.).
- šasē Neolīta kultūra (4.-3. gt. p. m. ē.) Francijas centrālās daļas dienvidos; raksturīgi nelieli krama rīki, slīpēti akmens cirvji, māla trauki.
- bedru kultūra neolīta laikm. arheol. kult. (3. gt. 2. p. - 2. gt. sāk. p. m. ē.), izplatīta A-Eiropas stepēs, mirušie apbedīti saliekti zemē izraktās bedrēs, virs apbedījuma izveidoti uzkalniņi, saimn. - lopk., kapļa zemk., medības.
- Akali Neolīta un bronzas laikmeta apmetne (3.-1. gt. p. m. ē.) Igaunijas austrumu daļā, Emajegi upes krastā.
- olmeki Nezināma indiāņu cilts, pēc arheoloģiskiem izrakumiem (2. gt. p. m. ē. - m. ē. sāk.) Meksikā.
- Ašurbanipala pils Nīnivē atrakta pils (7. gs. p. m. ē.), ko reiz apjoza 25 m augsts mūris, pils atradās uz uz augstas terases, to rotāja grezni cilņi, kas vēstīja par Ašurbanipala uzvarām.
- nurags No akmens būvēta, nocietināta torņveida celtne Sardīnijā bronzas un agrajā dzelzs laikmetā (15.-3. gs. p. m. ē.).
- brakteāts no plāna zelta vai sudraba skārda, ko izgatavoja ar spiedni un negatīvu tā attēlu reversā; grieķu monēta (4.-2. gadsimtā p. m. ē.), ko izgatavoja no zelta skārda; 12.-18. gs. vairākās Eiropas zemēs, arī Livonijā, kala vienpusējus brakteātus no sudraba vai vara.
- Lielais Ķīnas mūris nocietinājuma siena Ķīnas ziemeļos, celtniecība sākta IV gs. p. m. ē., nostiprināts un papildināts līdz XV gs., kopējais garums \~5000 km (pilnīgi nav saglabājies), augstums — 6,6 m (ar uzzobjiem līdz 8-10 m), platums — 6,5 m (pamatā) — 5 m (augšā), ik pēc dažiem simtiem m — sargtorņi, pēc 10 km — novērošanas un signālu torņi, kalnu pārkāpēs — cietokšņi.
- Mēdiešu mūris nocietināts zemes valnis starp Eifratu un Tigru ziemeļos no Bagdādes, kas celts 5. gs. p. m. ē. Babilonijas aizsargāšanai.
- oski Osku valodas dialektos runājošas senitāļu ciltis (samnīti, sabīņi, lukāni, peligni, marucīni u. c.), kas 2. gt. beigās p. m. ē. - m. ē. sāk. dzīvoja Itālijas centrālajā un D daļā.
- arthašastra Pamācību kopums par valsts pārvaldīšanu Senajā Indijā, kas sastādīts \~4.-2. gs. p. m. ē.
- Parta Partas valsts - sena vergturu valsts uz dienvidiem un dienvidaustrumiem no Kaspijas jūras 250. g. p. m. ē. - 224. g. m. ē.
- Urartu valsts pastāvēja 9.-6. gs. p. m. ē. Armēnijas kalnienē (tag. Armēnijas, Turcijas un Irānas ter.).
- Aviņonas gūsts periods (1309. g. - 1377. g.) Romas katoļu baznīcas vēsturē, kad pāvesti pakļāvās Francijas karaļiem; šo laiku dēvē arī par Bābeles gūstu un salīdzina ar laiku, kad ebreji bija sagūstīti un aizvesti uz Bābeli (6. gs. p. m. ē.).
- arhaiskais periods periods Senās Grieķijas vēsturē (7.-6. gs. p. m. ē.), kas sekoja pirmsarhaiskajam periodam un pārgāja klasiskajā periodā; šajā periodā radās un uzplauka pilsētvalstis jeb polisas.
- Zaratustra Persiešu pravietis un reliģiskais skolotājs (6. gs. p. m. ē.), zoroastrisma dibinātājs; Zoroastrs.
- pehlevi Persiešu valodas vidējais attīstības posms aptuveni no 2. gs. p. m. ē. līdz 7. gs.
- Ahemenīdi Persijas valdnieku dinastija 558.-330. g. p. m. ē.
- dāreiks Persijas zelta monēta no 6 un 5 gs. p. m. ē., ko pirmie kaluši ķeizari Kīrs un Dārejs; vienā pusē ķeizars, nometies ceļos kā strēlnieks, otrā pusē kvadrātveidīgs iedobums; bija apgrozībā Mazāzijas valstīs līdz Sengrieķijas sabrukumam.
- Taotje personāžs ķīniešu vissenākajā mitoloģiskajā tradīcijā, viņa attēls parādās uz māla traukiem jau 18. gs. p. m. ē. un pakāpeniski zūd ap 3. gs. p. m. ē., tas bija ģeometriski uzzīmēta briesmoņa galva ar divām milzīgām, apaļām acīm, diviem spirālveida ragiem, diviem spārniem ausu vietā, ar reljefu degunu, kas precīzi dalīja attēlu, uz pieres atradās rombs vai kvadrāts.
- pentēkontaetija Piecdesmit gadu laiks grieķu vēsturē starp persiešu kariem un Peloponnēsas karu (480.-431. g. p. m. ē.).
- Širšāla Pilsēta Alžīrijā ("Cherchell"), Tibisas vilājā, kūrorts Vidusjūras krastā, 48000 iedzīvotāju (2008. g.), pastāv sākot no IV gs. p. m. ē.
- Vagaršapata Pilsēta Armēnijā (armēņu: Վաղարշապատ), Armaviras marzā, 46500 iedzīvotāju (2011. g.), dibināta 685. g. p. m. ē.; 1945.-1995. g. saucās Ečmiadzina (Էջմիածին).
- Brēgenca Pilsēta Austrijā ("Bregenz"), Forarlbergas federālās zemes administratīvais cetrs, piestātne Bodenezera austrumu krastā, 28000 iedzīvotāju (2014. g.), dibināta kā romiešu cietoksnis "Brigantium" 15. g. p. m. ē.
- Aksuma Pilsēta Etiopijas ziemeļu daļā ("Axum"), 2130 m vjl., 56500 iedzīvotāju (2010. g.), dibināta ap 1. gt. vidu p. m. ē., ap 200.-700. g. bija Aksumas valsts galvaspilsēta, saglabājušies milzīgi obeliski - stēlas ar uzrakstiem senetiopu, grieķu un sabiešu valodā.
- Antiba Pilsēta Francijā ("Antibes"), Provansas-Alpu-Azūra Krasta reģiona Piejūras Alpu departamentā, 74100 iedzīvotāju (2010. g.), dibinājuši grieķi 300 g. p. m. ē.
- Larisa pilsēta Grieķijā ("Λάρισα"), Tesālijas perifērijas administratīvais centrs, Pinjas krastos, 162600 iedzīvotāju (2011. g.), VI gs. p. m. ē. - sengrieķu lielākā pilsēta.
- Udžaina Pilsēta Indijā ("Ujjain"), Madhja Pradēšas štata rietumos, izveidojusies ~VII gs. p. m. ē., 451700 iedzīvotāju (2011. g.).
- Ako Pilsēta Izraēlā ("Akko"), 47500 iedzīvotāju (2014. g.), zvejas osta Vidusjūras krastā, vēstures avotos pirmoreiz minēta XV gs. p. m. ē., senatnē ievērojams tirdzniecības centrs Dienvidfeniķijā.
- Jafa Pilsēta Izraēlā ("Yafo"), ietilpst pilsētveidojumā Telaviva-Jafa ("Tel Aviv-Yafo"), Jaunajā Derībā dēvēta par Jopu, zināma jau kopš 2. gt. p. m. ē.
- Ammohosta Pilsēta Kipras salas austrumos, apgabala administratīvais centrs (Ziemeļkipra), 40900 iedzīvotāju (2012. g.), dibināta III gs. p. m. ē. kā Arsinoja; Famagusta; Gazimagusa.
- Sjaņjana Pilsēta Ķīnā ("Xianyang"), Šaaņsji provincē, 540800 iedzīvotāju (2002. g.), Ķīnas galvaspilsēta Cinu dinastijas laikā (221.-207. g. p. m. ē.).
- Aņjana Pilsēta Ķīnā, Henaņas provincē, 570800 iedzīvotāju (2002. g.), ap 1500.-1000. g. p. m. ē. bija Šanu valsts galvaspilsēta.
- Mardža Pilsēta Lībijā, 90700 iedzīvotāju (2003. g.), dibinājuši grieķi VI gs. p. m. ē.; Barka.
- Bogazkeja Pilsēta Mazāzijas pussalas ziemeļaustrumu daļā (tagadējā Turcijas teritorijā), senās Hetu valsts galvaspilsētas (XVII-XIII gs. p. m. ē.) Hatusasas vietā.
- Koimbra Pilsēta Portugālē ("Coimbra"), Mondegas labajā krastā, apgabala administratīvais centrs, 143400 iedzīvotāju (2011. g.), pilsētas tiesības kopš 200. g. p. m. ē.
- Braga Pilsēta Portugāles ziemeļos ("Braga"), apgabala administratīvais centrs, 181500 iedzīvotāju (2011. g.), 12. gs. katedrāle, pilsētas tiesības kopš 20. g. p. m. ē.
- Tigranokerta Pilsēta senajā Armēnijā, uz dienvidrietumiem no Vana ezera, tagadējā Farkinas ciemata vietā (Turcujā), senās Armēnijas galvaspilsēta Tigrana II valdīšanas laikā, dibināta 77. g. p. m. ē., romieši to nopostīja 69. g. p. m. ē.
- Abdera Pilsēta senlaiku Trāķijā, kuras iedzīvotāji izcēlās ar savu naivumu, no 352. g. p. m. ē. līdz mūsu ēras sākumam piederēja maķedoniešiem, pēc tam romiešiem.
- Lādikīja Pilsēta Sīrijā ("Al Lādhiqīyah"), Vidusjūras piekrastē, Latākijas muhāfazas administratīvais centrs, osta Vidusjūras krastā, 383700 iedzīvotāju (2004. g.), dibināta XIV gs. p. m. ē.; Latākija.
- Bādža Pilsēta Tunisijas ziemeļos, pie Tunisas-Annabas (Alžīrijā) autoceļa, vilājas administratīvais centrs, dibināta 1. gs. p. m. ē.
- Augsburga Pilsēta Vācijā ("Augsburg"), Bavārijas federālajā zemē, 276500 iedzīvotāju (2013. g.), dib. 15. g. p. m. ē., 1276.-1805. brīvpilsēta.
- diacēze Pilsētas apgabals vai provinces daļa Senajā Romā 1. gs. p. m. ē. - 3. gs. b., vēlāk administratīvi teritoriāla vienība, kurā ietilpa vairākas (līdz 16) provinces.
- Atēnas pilsētvalsts Atikā Senajā Grieķijā, kas izveidojās \~9. gs. p. m. ē., piedzīvoja uzplaukumu \~6.-5. gs. p. m. ē., 146. g. p. m. ē. iekaroja Roma.
- Kaivēnu pilskalns pilskalns Ērgļu pagastā, Ogres kreisajā krastā, \~3 km no Ērgļiem un \~500 m uz ziemeļiem no Kaivēnu mājām, tas ir ar kokiem un krūmiem apaudzis iegarenas formas paugurs \~20 m augstas pauguru grēdas austrumu galā, plakums — 40 x 20 m, domājams, bijis apdzīvots bronzas laikmentā (1500. g. — 1. gs. p. m. ē.).
- Babrānu pilskalns pilskalns Jēkabpils novada Sēlpils pagastā pie Babrānu mājām, norobežots, austrumu-rietumu virzienā orientēts, 6-7 m augsts paugurs, plakums — iegareni apaļš (diametrs — \~50 m), kultūrslānī atrastās bezripas keramikas trauku lauskas un akmens darba cirvju fragmenti norāda uz apdzīvotību 1. gt. p. m. ē. un, iespējams 1. gt. 1. pusē.
- Saulieši pilskalns pilskalns Ķekavas novada apdzīvotās vietas "Katlakalns" daļā "Pļavniekkalns", bijis paugurs dabiski aizsargātā vietā starp Daugavas palienas pļavām un strauta gravu, stipri postīts ar dažādiem rakumiem un zaudējis kādreizējo pilskalna formu, bijis apdzīvots 1. gt. p. m. ē.
- Dēlas savienība pirmā Atēnu piejūras pilsētu un Egejas jūras salu savienība, kas tika nodibināta 478. g. p. m. ē., lai apvienotu polisas cīņā pret Persiju; sapulces notika Dēlas salā Apollona templī; likvidēta 404. g. p. m. ē.
- Augusts Pirmā Romas imperatora tituls, kurš sākotnēji bija pazīstams kā Oktaviāns un valdīja no 31. g. p. m. ē. līdz m. ē. 14. gadam; jau dzīves laikā tika pasludināts par dievu un pēc viņa nāves tika pielūgts visā valstī.
- Rigvēda Pirmais zināmais indiešu literatūras piemineklis, gk. reliģisku himnu krājums; vēdu senākā, nozīmīgāk daļa; sacerēta starp 1500. un l300. g. p. m. ē., nozīmīgs avots senindiešu vēstures un mitoloģijas izpētei.
- logogrāfi Pirmie vēsturiskās prozas autori Senajā Grieķijā (ap 6. gs. p. m. ē.).
- dravīdi Pirmsāriešu civilizācija Indas ielejā, ko ap 2000. g. p. m. ē. iznīcināja āriešu iekarotāji un notika izceļošana uz Indijas dienvidiem.
- pirmssokratisks pirmssokrastiskais periods - senākais periods Senās Grieķijas filozofijā (6.-5. gs. p. m. ē.), kad filozofija pirmo reizi kļuva par patstāvīgu zinātni.
- populāri Politisks grupējums Senajā Romā (2.-1. gs. p. m. ē.), kas pauda lauku un pilsētu plebeju intereses.
- olimpiskās spēles populārākie svētki Senajā Grieķijā; pirmās spēles notika 776. g. p. m. ē., tās rīkoja Olimpijā (sengrieķu pilsēta Peloponēsas pussalas ziemeļrietumu daļā) un pēc tam katru 4. gadu līdz 394. gadam (pavisam 293 reizes), kad Romas imperators Feodosijs I tās aizliedza.
- Lisabona Portugāles Republikas galvaspilsēta (portugāļu valodā "Lisboa") un apgabala centrs, atrodas pie Težu ("Tejo") estuāra, 15 km no Atlantijas okeāna, 547600 iedzīvotāju (2011. g.), pilsētas tiesības kopš 800. g. p. m. ē.
- zoroastrisms Pravieša Zaratustras (1. g. tūkstoša p. m. ē. 2. pusē) dibināta reliģija, kuras pamatā ir mācība par divu spēku - labā un ļaunā - cīņu un uguns pielūgšana (svētais kanons Avesta).
- Zoroastrs Pravietis un zoroastrisma dibinātājs, dzīvoja Persijā 10.-9. gs. p. m. ē. vai arī, daudz ticamāk 7.-6. gs. p. m. ē.; trīsdesmit gadu vecumā viņam atklājās Ahuramazda, kas viņu mudināja sludināt un vērsties pret politeismu, pēc tradīcijas, viņš mira veicot uguns upuri, kas bija jaunās ticības galvenā ceremonija.
- Jona Pravietis Vecajā Derībā, Jonas grāmatas (uzrakstīta ap 400. g. p. m. ē.) galvenā persona (saukts arī Jonass), plaši pazīstams viņa piedzīvojums, par nepaklausību Dievam nonākot valzivs vēderā ("Jonass valzivs vēderā").
- Elisa pravietis, kas 9. gs. sākumā un vidū p. m. ē. darbojās izraēlas valstī kopā ar pravieti Eliju.
- Priesteru kodekss priesteru sacerēts pēceksila raksts (570.-450. g. p. m. ē.), kas tiek uzskatīts par vienu no Pentateiha avotiem.
- gutieši Pusklejotāju cilts senatnē, domājams, ka antropoloģiski tuvi kurdiem, 3.-2. gt. p. m. ē. dzīvoja Irānas rietumu nomalē, valoda nav zināma.
- ķīļu raksts raksta veids ar ķīļveidīgām zīmēm, kuras ar slīpi nogrieztu rakstāmo tika iespiestas slapjā mālā; izgudroja šumeri Mezopotāmijā pirms \~3500 gadiem un pārņēma babilonieši un asīrieši; lietošanā līdz 3. gs. p. m. ē.
- kaujas rati rati, kuros kaujas apstākļos pārvietojās karavīri; lietoti seno Austrumu zemēs no 3. g. t. p. m. ē.; bija 1 un 2 zirgu kaujas rati ar 2 riteņiem un 4 zirgu kaujas rati ar 2 vai 4 riteņiem; senajā Romā lietoja arī triumfa kaujas ratus, ko vilka 16 zirgi
- pirmsvēsturiskā reliģija reliģijas laikā pirms rakstības izgudrošanas; Vidējos Austrumos tās attiecināmas uz laiku aptuveni līdz 3000 gadam p. m. ē.
- saduceji Reliģiski politiska grupējuma pārstāvji Jūdejā 2. gs. p. m. ē. - 1. gs. m. ē., kas atzina tikai Mozus likumus, noliedza mācību par eņģeļiem un augšāmcelšanos, pretojās jebkurām jūdaisma reformām.
- saduķeji Reliģiski politisks grupējums Jūdejā 2. gs. p. m. ē. - 70. g. m. ē., kas bija nacionālisti un sadarbojās ar romiešiem ar mērķi saglabāt jūdu valsti; šā grupējuma pārstāvji; saduceji.
- daodedzin Reliģisks ķīniešu teksts, kas sastādīts 4. gs. p. m. ē. un apraksta dao kā realitātes pamatprincipu, ko ir iespējams apjēgt tikai caur pasivitāti.
- Kusars va Husass rietumsemītu mitoloģijā - dievs - kultūrvaronis, amatnieks, galvenokārt kalējs un ieroču meistars, minēts tekstos jau 3. gt. p. m. ē.
- gatas Ritmiskā valodā sacerēti himnu un reliģisko mācību teksti "Avestā" - 9.-3. gs. p. m. ē. zoroastrisma svēto rakstu grāmatā.
- Lukrēcijs Romiešu dzejnieks un filozofs (ap 100.-55. g. p. m. ē.), kurš savā poēmā "Par lietu dabu" izklāstīja epikūrisma materālistiskās un racionālistiskās doktrīnas.
- Antonijs Romiešu politiķis un karavadonis Marks Antonijs ("Antonius", ap 82.-30. g. p. m. ē.), Cēzara piekritējs, vēlāk Oktaviāna sāncensis cīņā par varu.
- ražotājsaimniecība Saimniekošanas veids, kad uzturlīdzekļus ieguva, nevis pārtiku vācot, bet to ražojot, zemkopība un lopkopība kļūst par galveno iztikas avotu. Dažādās zemēs tās rašanās laiki ir dažādi - ap 7000-5000. g. p. m. ē.
- Ašūrs sākotnēji lokāla dievība Ašūras pilsētā Divupes ziemeļos, 2. gt. vidū p. m. ē. Asīrijas lielvalsts veidošanās laikā asīriešu panteona galvenais dievs, kara un gudrības dievs.
- aorsi Sarmatu cilšu savienība, kas līdz 2. gs. p. m. ē. aizņēma stepes starp Kaspijas jūru un Donu.
- roksolani Sarmatu klejotāju cilšu grupa, kas 2. gs. p. m. ē. izveidoja klejotāju cilšu savienību ar centru pie Azovas jūras.
- terramaras Sauszemē uz pāļiem celtas bronzas laikmeta apmetnes Ziemeļitālijā (2. gt. p. m. ē.), kuras apjoza aizsargvaļņi ar koka konstrukcijām, plati grāvji.
- adživiki Sekta Ziemeļindijā, kas 6. gs. p. m. ē. attīstījās paralēli budismam un džainismam.
- haldieši Semītu ciltis, kas dzīvoja Persijas jūras līča ziemeļrietumu piekrastē (1. gt. 1. puse p. m. ē.); 626.-538. g. p. m. ē. Babilonā izveidoja Jaunbabilonijas valsti.
- amorieši Semītu klejotāju cilšu grupa, kas 24.-16. gs. p. m. ē. dzīvoja Sīrijas un Mezopotāmijas stepēs; ap 1894. g. p. m. ē. nodibināja Babilonijas valsti; pakāpeniski asimilējās.
- aramieši Semītu klejotāju ciltis senajā Mezopotāmijā un Sīrijā, kuru pirmdzimtene bija Arābijas pussala, 14.-11. gs. p. m. ē. apdzīvoja gandrīz visu Priekšāziju.
- ammonīti Semītu tauta, kas 2. gs. p. m. ē. apmetās uz dzīvi Palestīnas daļā, kur tagad Ammanas drupas ar akropoli.
- kanaāniešu valodas semītu val. gr. valodas, lietotas 3.-2. gt. p. m. ē. senajā Kanaānā; ietilpst feniķiešu valoda, ugaritu u. c. mirušās valodas, kā arī vienīgā dzīvā valoda - ivrits.
- aramiešu valoda semītu valodu grupas valoda, oficiālā valoda visā Āzijas dienvidrietumu daļā no 8. gs. p. m. ē. līdz \~7. gs. m. ē.
- senebreju valoda semītu-hamītu valodu saimes semītu valodu grupas valoda, kas bija sarunvaloda Palestīnā 2.-1. gt. p. m. ē., vēlāk - reliģijas un kultūras valoda; lietots senebreju raksts (fonogrāfiski konsonantisks raksts, viens no feniķiešu raksta atzariem), no 2. gs. p. m. ē. - kvadrāta raksts.
- feniķiešu valoda semītu-hamītu valodu saimes semītu valodu grupas valoda; lietota Feniķijā un tās kolonijās 2. gt. p. m. ē. - 2. gs. m. ē.
- ēģiptiešu valoda semītu-hamītu valodu saimes valoda, lietota Senajā Ēģiptē 3. gt. p. m. ē. - 5. gs. m. ē.; viena no senākajām pasaules kultūras valodām, ap 2.-3. gs. m. ē. no tās attīstījusies koptu valoda.
- Lielā Armēnija sena armēņu valsts 6. gs. p. m. ē. - 387. g. m. ē., kas izveidojās pēc Urartu valsts sabrukuma, uz laiku bija iekļauta Seleikīdu valstī un 387. g. tika sadalīta starp Bizantiju un Persiju.
- zihi Sena cilšu savienība ziemeļrietumu Kaukāzā, \~1. gs. p. m. ē. līdz 15. gs.; piedalījušies abhāzu un adigejiešu etnoģenēzē.
- budini Sena cilts, kas dzīvojusi Donas vidusteces baseinā, aprakstījis Hērodots, piedalījušies skitu karā ar Dāriju I (512 p. m. ē.).
- geloni Sena cilts, piedalījušies skitu karā ar persiešu valdnieku Dāriju I (512 p. m. ē.), nodarbojās ar zemkopību un dārzkopību.
- Nainiekstes apmetne sena dzīvesvieta Nainiekstes labajā krastā pie tās ietekas Abainē, bijusi apdzīvota vidējā neolītā (3400.-2300. g. p. m. ē.).
- Moricsalas apmetne sena dzīvesvieta Usmas ezera Moricsalā, ierīkota nelielā reljefa pacēlumā pie Kalviņu mājām, datējama ar vēlo mezolītu (5400-4500 g. p. m. ē.).
- Pantenes apmetne sena dzīvesvieta Valmieras novada Sēļu pagastā, Rūjas labajā krastā, atrasti krama un kvarca rīki un šķilas, kā arī ķemmes-bedrīšu keramikas trauku lauskas, domājams, ka bijusi apdzīvota vidējā neolītā (3400.-2300. g. p. m. ē.).
- lullubieši Sena etniska grupa, kas 3. gt. - 1. gt. pirmajos gadsimtos p. m. ē. dzīvoja kalnos uz A no Mezopotāmijas.
- Hatusasa Sena hetu galvaspilsēta (XVII-XIII gs. p. m. ē.), atradās Mazāzijas pussalas ziemeļaustrumu daļā (tagadējā Turcijas teritorijā) Bogazkejas pilsētas vietā.
- mesāpiji Sena illiriešu tauta dienvidaustrumu Itālijā un Kalabrijā, kas asimilējās ar romiešiem ap 1. gs. p. m. ē.
- nerviji Sena kareiviska beļģu cilts starp Šeldu un Māsu; tās pēkšņais uzbrukums 57 p. m. ē. Cēzara leģionam tikko nebeidzās ar pilnīgu romiešu sakaušanu.
- amaleķieši Sena klejotāju tauta Dienvidpalestīnā, tuksnešainā apgabalā dienvidaustrumos no Nāves jūras, bieži iebruka Kanaānas zemē, līdz tika iznīcināti ap 700 g. p. m. ē.
- Harapas kultūra sena kultūra Indostānas ziemeļrietumu daļā, līdzenumā ap Indas upi, ap 2500.-1500. g. p. m. ē.; izrakumos atsegtas Harapas, Mohendžodaro un Lotalas drupas; piktogrāfiskais raksts nav atšifrēts.
- Tēbas Sena pilsēta Augšēģiptē, kas bija apvienotās Ēģiptes galvaspilsēta \~2200.-1500. g. p. m. ē. un savos ziedu laikos pletās abos Nīlas krastos aptuveni tur, kur tagad Karnaka un Luksora.
- Harapa Sena pilsēta Indostānas ziemeļrietumu daļā, kas pastāvējusi ap 2500.-1500. g. p. m. ē.
- Knosa Sena pilsēta Krētas salas ziemeļu daļā (Grieķija), viens no Egejas kultūras centriem, 22.-16. gs. p. m. ē. tā bija liela pilsēta, Krētas valsts galvaspilsēta; izpostīja zemestrīce (ap 1470. g. p. m. ē.) un ugunsgrēks (ap 1380. g. p. m. ē.).
- Ugarita Sena pilsēta Sīrijas ziemeļrietumos, kas piedzīvoja uzplaukumu 15.-12. gs. p. m. ē., te atrastās plāksnītes ir atklājušas daudz faktu par seno kanaāniešu reliģiju un mitoloģiju.
- Dēla Sena pilsēta tāda paša nosaukuma salā Egejas jūrā, liels sengrieķu tirdzniecības un reliģiskais centrs, nopostīta 85. g. p. m. ē.
- Akada Sena pilsēta un valsts Divupes vidusdaļā, ap 24. gs. p. m. ē. kļuva par valdnieka Sargona Senā valsts galvaspilsētu, 22. gs. p. m. ē. to nopostīja.
- Antiohija Sena pilsēta, dibināta 300. g. p. m. ē. kā seleikīdu galvaspilsēta, 63. g. p. m. ē. nonāca romiešu pārvaldībā, kā tranzītceļš uz austrumiem un grieķu kultūras centrs tā kļuva par vienu no Vidusjūras valstu lielākajām pilsētām (šeit tika nodibināta pirmā kristīgā draudze ārpus Palestīnas), tās vietā tagad atrodas Turcijas pilsēta Antakja.
- kvinārijs Sena romiešu sudraba monēta, masa - 2,27 g, no 269. g. p. m. ē. līdz 3. gs. mūsu ērā.
- filistieši Sena tauta, kas no 12. gs. p. m. ē. dzīvoja Kanaānas dienvidrietumos (Vidusjūras dienvidaustrumu piekrastē); 8. gs. p. m. ē. to pakļāva Asīrija.
- Ammona Sena valsts (14.-1. gs. p. m. ē.) uz austrumiem no Palestīnas.
- Asīrija Sena valsts tagadējās Irākas teritorijā, kas sāka veidoties ap 20. gs. p. m. ē., lielāko uzplaukumu sasniedza ap 9.-7. gs. p. m. ē., bet ap 600. g. p. m. ē. to sagrāva Babilonija un Mēdija.
- Galatija Sena zeme Mazāzijā (ap tagadējo Ankaru), nosaukums pēc galatu ciltīm, 25. g. p. m. ē. kļuva par romiešu provinci.
- olimpiāde Senajā Grieķijā arī laika skaitīšanas vienība (ieviesa 294. g. p. m. ē.) līdz 394. g., kad olimpiskās spēles tika aizliegtas.
- dikterions Senajā Grieķijā valsts, vēlāk arī privāts publiskais nams; tādus izveidoja pēc Atēnu arhonta Solona likumiem 6. gs. p. m. ē.
- triumvirāts Senajā Romā - trīs politisku darbinieku vai karavadoņu savienība augstākās varas sagrābšanai 1. gs. p. m. ē.
- decemviri Senajā Romā - valsts pārvaldes kolēģija, kurā bija 10 cilvēku; visvairāk pazīstami decemviri, kas bija ievēlēti likumu izdošanai. 5. gs. p. m. ē. viņu darba rezultātā tika sagatavoti 12 tabulu (plākšņu) likumi.
- harūspiki Senajā Romā - zīlnieki, kas izkopa no etruskiem aizgūtos zīlēšanas veidus, īpaši zīlējot ar upurēto dzīvnieku iekšām; šis pareģošanas veids 1. gs. p. m. ē. izspieda auguru mākslu.
- sāmkhja Senākā no sešām hinduistu filozofijas skolām, kas radusies ap 6. gs. p. m. ē., tās uzmanības centrā ir gara un matērijas attiecības; vēlāk tā saplūda ar teistisko jogu.
- akadiešu valoda senākā zināmā semītu-hamītu valodu saimes semītu valodu grupas valoda Mezopotāmijā 3.-1. gt. p. m. ē.
- paleolīts Senākais akmens laikmeta periods, kad pirmatnējais cilvēks darbarīkus izgatavoja no akmens; Eiropā un Vidējos austrumos beidzās ap 10. gt. p. m. ē.
- arhaika Senākais posms mākslas vai kultūras attīstībā; visbiežāk - sengrieķu mākslā 7.-6. gadsimtā p. m. ē.
- Armavira Senarmēņu Airarata valsts galvaspilsēta un reliģiskais centrs, pastāvēja no IV gs p. m. ē. līdz V gs m. ē.
- penketiji Senās Apūlijas iedzīvotāji apmēram no Bari līdz Brindizi, kas padevās romiešiem 3. gs. p. m. ē.
- tisageti Senas ciltis (6.-3. gs. p. m. ē.), ko pieminējuši antīkie autori; domājams, ka piederējuši pie senajām somugru ciltīm un dzīvojuši Aizvolgas un Rietumurālu meža joslā.
- ibēri Senas ciltis Spānijā, kuras 6.-3. gs. p. m. ē. sajaucās ar ķeltiem, bet, pakļautas Romai, pamazām romanizējās.
- ķeltibēri Senas ciltis ZA Spānijā, cēlušies 6.-3. gs. p. m. ē., ieceļojušajiem ķeltiem sajaucoties ar vietējām ibēru ciltīm; 2. gs. p. m. ē. pakļāva romieši.
- Amenhoteps Jaunākais Senās Ēģiptes arhitekts (15. gs. p. m. ē.), cēlis galvenās zāles kolonādi Amona-Ra templī Karnakā, tempļus Solebā un Sedeingā, Amona-Ra templi Luksorā.
- Hatšepsuta Senās Ēģiptes faraone (mirusi 1468. g. p. m. ē.), viņas valdīšanas laiks bija mierīgs, templis Deirelbahrī.
- kasieši Senas kalniešu ciltis, 2.-1. gt. p. m. ē. dzīvoja Zāgrosa kalnos (Irānas R daļā), etniskā piederība nav noskaidrota, minēti līdz 324. g. p. m. ē.
- reti Senas ķeltu-illīriešu ciltis, kas dzīvoja Alpos; 15 g. p. m. ē. pakļāva romieši.
- municipija Senās Romas itāļu pilsētas, no 3. gs. p. m. ē. arī provinču pilsētas, kuru brīvajiem iedzīvotājiem tika piešķirtas pilnīgas vai ierobežotas Romas pilsoņu un pašpārvaldes tiesības.
- Belgika Senās Romas province, izveidota 16. g. p. m. ē. beļģu apdzīvotajā teritorijā, bet 5. gs. to iekaroja franki.
- quadrigatus Senās Romas republikas (2. un 1. gs. p. m. ē.) sudraba denārijs ar dieva attēlu auļojošā četrjūgā monētas mugurpusē.
- pūniešu kari Senās Romas un Kartāgas kari (264.-146. g. p. m. ē.) par kundzību Vidusjūrā.
- samnītu kari Senās Romas un samnītu vadītās itāļu cilšu savienības kari (343.-341., 327.-304., 298.-290. g. p. m. ē.).
- Mirušo grāmata senēģiptiešu reliģisko un maģisko rakstu krājums, kuros doti norādījumi, lūgsnas u. c., kā mirušajam izkļūt caur pazemi un nonākt līdz nemirstībai; rakstīta ap 6. gs. p. m. ē.
- kleruhija Sengrieķu (gk. atēniešu) militāra apmetne (6.-4. gs. p. m. ē.), ko dibināja pakļauto un sabiedroto valstu teritorijā lai apgādātu grieķu kolonistus ar zemi un nodrošinātu militāru un politisku kontroli pār sabiedrotajiem.
- Hipokrats Sengrieķu ārsts (ap 460.-377. g. p. m. ē.), klīniskās medicīnas pamatlicējs; nodalījis galvenos temperamentu tipus; viņam piedēvēts t. s. ārsta zvēresta teksts.
- Aristarhs Sengrieķu astronoms (Aristarchus of Samos; 4.-3. gs. p. m. ē.), kurš atklāja, ka Saule ir ievērojami lielāka par Zemi, un uzskatīja, ka pasaules centrā atrodas Saule, bet Zeme riņķo ap to.
- ahaji Sengrieķu cilts, kas dzīvoja Tesālijā (Grieķijas ziemeļos), bet 2. gt. sāk. p. m. ē. apmetās arī Peloponēsāun vēlāk arī vairākās Egejas jūras salās; viena no četrām galvenajām sengrieķu cilšu grupām (ahaji, aijolieši, jonieši, dorieši).
- Aristofans Sengrieķu dramaturgs (Aristophanēs; ap 445. g. - 385. g. p. m. ē.), komēdijas žanra pamatlicējs.
- Aishils Sengrieķu dramaturgs, traģēdijas žanra pamatlicējs ("Aeschylus"; ap 525. - ap 456. g. p. m. ē.); Eshils.
- Eshils Sengrieķu dramaturgs, traģēdijas žanra pamatlicējs ("Aeschylus"; ap 525.-ap 456. g. p. m. ē.); Aishils.
- Sapfo Sengrieķu dzejniece (7. gs. p. m. ē), dzīvoja Lesbas salas pilsētā (tagadējā galvaspilsētā) Mitilēnē.
- Anakreonts Sengrieķu dzejnieks ("Anacreon", 570.-488. g. p. m. ē.), īpaši pazīstams ar savu mīlas un dzīru liriku, no viņa vārda radies apzīmējums "anakreontisks".
- Arhilohs Sengrieķu dzejnieks (Archilochus; ap 680. g. - 645. g. p. m. ē.).
- eleāti Sengrieķu filozofi, kas 5. gs. p. m. ē. izveidoja mācību, ka īstenā esamība ir nemainīga un vienveidīga un ka jutekliskie pieredzējumi ir šķitums; elejieši.
- kiniķi Sengrieķu filozofijas skola, ko dibinājis Sokrāta skolnieks Antistens 4. gs. p. m. ē.; noliedza sabiedrībā pieņemto morāli, aicināja uz askētismu, vienkāršību un atgriešanos pie dabas.
- neopitagorisms sengrieķu filozofijas virziens, kas turpināja pitagorisma mācību; pastāvēja no 1. gs. p. m. ē. līdz 3. gs. m. ē.
- Anaksimandrs Sengrieķu filozofs ("Anaximander", ap 610.-546. g. p. m. ē.).
- Anaksimens Sengrieķu filozofs ("Anaximenes of Miletus", ap 558. - ap 525. g. p. m. ē.).
- Antistens Sengrieķu filozofs ("Antisthenes; ap 435. - ap 370. g. p. m. ē.).
- Platons Sengrieķu filozofs (427.-347. g. p. m. ē.), Sokrata skolnieks, mācīja teoriju par formām jeb idejām, kas ir ikdienas pieredzē doto parādību mūžīgie pirmtēli; pāri visam stāv Labā ideja, kas visām citām idejām piešķir vienotību un vērtību.
- Sokrats Sengrieķu filozofs (469.-399. g. p. m. ē.), skolotājs un Platona audzinātājs, mācīja jautājumu un atbilžu metodi, kuras uzdevums bija gūt konsekventu un racionālu atbildi un līdz ar to nonākt pie universālas patiesības; notiesāts uz nāvi par jaunatnes samaitāšanu un svešu dievu ieviešanu.
- Aristips Sengrieķu filozofs (Aristipus; ap 435. g. - 356. g. p. m. ē.).
- Zoils Sengrieķu filozofs un kritiķis (4. gs. p. m. ē.), kas pazīstams ar saviem uzbrukumiem Homēra sacerējumiem.
- Aristotelis Sengrieķu filozofs un zinātnieks (Aristotle; 384.-322. g. p. m. ē.), Platona skolnieks, sarakstījis ap 170 darbu dažādās zinātnes nozarēs.
- Pitagors Sengrieķu filozofs, mūziķis un matemātiķis (dzīvoja ap 570.-500. g. p. m. ē.), kurš mācīja, ka realitātes pamats ir skaitlis un ka matemātika sniedz ieskatu neredzamajā pasaulē; viņš mācīja par reinkarnāciju un ievēroja stingru veģetārismu.
- filipika Sengrieķu oratora Dēmostena apsūdzības runa (4. gs. p. m. ē.) pret Maķedonijas valdnieku Filipu II (katra no daudzām); Cicerona kritiskās runas (44 .- 43. g. p. m. ē.) pret Marku Antoniju.
- Sparta Sengrieķu polisa Lakonijā, kas izveidojās 9. gs. p. m.ē., no 6. gs. p. m. ē. - valsts, 27. g. p. m. ē. - iekļauta Senās Romas Ahajas provincē.
- orfisms Sengrieķu reliģiskā kustība, kas radusies 8.-7. gs. p. m. ē. Trāķijā un par cilvēka galveno uzdevumu uzskatīja atbrīvošanos no cilvēka ļaunās dabas, sagatavošanos aizkapa dzīvei.
- Atēnodors Sengrieķu tēlnieks (Athenodoros; 1. gs. p. m. ē.), Agēsandra dēls un skolnieks.
- Agēsandrs Sengrieķu tēlnieks 1. gs. p. m. ē.
- Pirrs Sengrieķu valdnieks, kurš 279. g. p. m. ē. izcīnīja uzvaru pār romiešiem, ciešot smagus zaudējumus.
- Biants Sengrieķu valstsvīrs (Bias of Priene; ap 625. g. - ap 540. g. p. m. ē.), viens no Senās Grieķijas septiņiem gudrajiem.
- Arhimēds Sengrieķu zinātnieks (287.-212. g. p. m. ē.).
- višapi seni akmens veidoli (augstumā līdz 5 m), parasti zivs veida, vai arī akmens stabi, virs kuriem pārstiepta vērša āda; Armēnijā, Gruzijā, Ziemeļkaukāzā, Mongolijā, attiecas uz 2. gt. p. m. ē.
- vaišešika Senindiešu filozofiskā skola, kas pastāvēja 2.-1. gs. p. m. ē., atzina vēdu autoritāti, pauda senindiešu dabaszinātniskos uzskatus.
- upanišadas Senindiešu filozofiskie un reliģiskie sacerējumi (sanskritā), kas saistīti ar vēdām un skaidro to dziļāko jēgu; saglabājušies 108 upanišadu teksti, kas radušies no 6. gs. p. m. ē. līdz 15. gs. m. ē.; upanišadas ietekmējušas indiešu filozofisko domu, kā arī Eiropas filozofus, sākot ar A. Šopenhaueru.
- džataka Senindiešu literatūras žanrs (proza ar dzejas iestarpinājumiem); senākās ietvertas budistu kanona 2. grām. "Tripitaka" (5.-2. gs. p. m. ē.).
- Pānini Senindiešu valodnieks (5.-4. gs. p. m. ē.), izveidojis pirmo sanskrita normatīvo gramatiku (~4000 ritmizētā valodā formulētu likumu).
- umbri Senitāļu ciltis Itālijas ziemeļu un vidusdaļā, ko ap 3.-2. gs p. m. ē. pakļāva romieši un vēlāk asimilēja latīņi.
- sabīņi Senitāļu ciltis, kas apdzīvoja plakankalni uz Z no Latijas, ap 290. g. p. m. ē. romieši tos pakļāva; 268 g. p. m. ē. tie ieguva Romas pilsoņu tiesības un vēlāk romanizējās.
- samnīti Senitāļu ciltis, kas cīnījās pret Romu un 1. gs. p. m. ē. tos gandrīz pilnīgi iznīcināja Romas karaspēks.
- sabelli Senitāļu cilts, kas 3. gs. p. m. ē. tika pakļauti Romai un vēlāk pilnīgi romanizējās.
- ekvi Senitāļu cilts, piederēja pie osku-umbru cilšu grupas, dzīvoja Apenīnu rietumu nogāzē, 304 p. m. ē. to pakļāva Roma.
- lukāni Senitāļu samnītu grupas ciltis, kas 5. gs. beigās p. m. ē. apmetās Itālijas D daļā un nosauca šo teritoriju par Lukāniju.
- Auru senkapi senkapi Limbažu novada Limbažu pagastā, paugurā pie Auru mājām, datēti ar 1. gt. p. m. ē., daļa atrasto senlietu attiecas uz m. ē. 5.-9. gs.
- demagogs Seno Atēnu (5. gs. p. m. ē.) demokrātiskā virziena politisks darbinieks, piemēram, Perikls u. c.
- antīkā māksla seno grieķu un romiešu (1. gt. p. m. ē. - 5. gs. m. ē.) māksla; vēsturiskie periodi: Senā Grieķija - arhaika, klasika, hellēnisms; Senā Roma - Romas republikas un Romas impērijas māksla.
- Šandi seno ķīniešu ticējumos - augstākais spēks, dievs, piminēts jau 13.-11. gs. p. m. ē. uz zīlēšanas kauliem kopā ar Zemo Senci, Lielo Senci; vēlāk eiropiešu misionāri izvēlējušies šo vārdu kristiešu Dieva apzīmēšanai.
- antīkā pasaule seno laiku vēstures periods apmēram no 1. g. t. p. m. ē. līdz 5. gs. p. m. ē., tas aptvēra seno grieķu un romiešu sabiedrību.
- Albalonga Seno latīņu galvenā pilsēta Itālijā ("Alba Longa"), dibinājis viens no Eneja dēliem, ap 600. g. p. m. ē. to izpostījuši romieši.
- triāriji Seno romiešu karaspēkā \~4.-2. gs. p. m. ē. vecākie karavīri, kas piedzīvojuši jau vairākus karus; kaujā viņi stāvēja trešā rindā.
- Ahičatra Senpilsēta ("Ahichchhatra", III gs. p. m. ē. - XII gs. m. ē.) Gangas ielejā, Indijā, Utaras štatā, Senās Ziemeļu Pančalu valsts galvaspilsēta, tagad drupas, tiek veikti izrakumi.
- Balha Senpilsēta Afganistānas ziemeļos (netālu no tagadējās Balhas pilsētas), senās Baktras (Baktrijas galvaspilsētas) un viduslaiku Balhas drupas, apmetne dibināta VI-IV gs. p. m. ē., III-II gs. p. m. ē. bijusi Grieķu Baktrijas, vēlāk Kušanas valsts galvaspilsēta, vairāki XV-XVI gs. arhitektūras pieminekļi.
- Aigīna Senpilsēta Aigīnas salā Egejas jūrā (tagad Ejinas sala Grieķijā), apmetne no IV gt. beigām līdz III gt. p. m. ē., uzplaukums XVIII-XVI gs. p. m. ē.
- Timgada Senpilsēta Alžīrijas ziemeļaustrumos ("Timgad"), ko dibinājis Trajāns 100. g. p. m. ē., no VII gs. - drupas.
- Teišebaini Senpilsēta Armēnijā, Erevānas tuvumā, Urartu cietoksnis, pilsēta VII gs. - VI gs. sāk. p. m. ē., \~585 g. p. m. ē. vietējās un skitu ciltis to sagrāva.
- Abīda Senpilsēta Ēģiptē, viena no vecākajām pilsētām un reliģiskais centrs (Ozīrisa kults) Augšēģiptē, vairāku senu (XIV-XII gs. p. m. ē.) tempļu u. c. celtņu drupas.
- Tanija Senpilsēta Ēģiptes ziemeļos, Senās Ēģiptes politikas un mākslas centrs Nīlas deltā, hiksu galvaspilsēta, Ramzesa II laikā - Ēģiptes 2. galvaspilsēta, vairāki arhitektūras pieminekļi no XIII-X gs. p. m. ē.
- Mikēnas Senpilsēta Grieķijā, Peloponesā, viens no senās Krētas-Mikēnu kultūras (III gt. vidus - II gt. p. m. ē.) galvenajiem centriem, nopostīta 470. g. p. m. ē.
- Tikala Senpilsēta Gvatemalā, viena no lielākajām (16 kvadrātkilometru) un vecākajām (VI gs. p. m. ē. - IX gs. m. ē.) maiju pilsētām, 5 piramīdu (augstākā maiju piramīda - 71 m), tempļu, piļu, kapeņu drupas.
- Mohendžodara Senpilsēta Indas ielejas dienvidos ("Mohenjo-Daro"), Pakistānā, viens no senās Harapas kultūras (2500.-1500. g. p. m. ē.) lielākajiem centriem, arheoloģiskos izrakumos atklāti 7 dažādu periodu slāņi, aizsargmūri ar torņiem, ielu tīkls taisnstūra plānojumā, 2-3 stāvu dzīvojamās mājas u. c. celtnes.
- Samarra Senpilsēta Irākā, Tigras kreisajā krastā, 138 km uz ziemeļaustrumiem no Bagdādes, dibināta 836. g. senas apmetnes (V-IV gt. p. m. ē.) vietā, Bagdādes kalifu Abasīdu galvaspilsēta, pēc galvaspilsētas pārcelšanas atpakaļ uz Bagdādi (892. g.) zaudējusi savu nozīmi un atstāta, vairāki arhitektūras pieminekļi.
- Pasargadas Senpilsēta Irānas dienvidos ("Pasargadae"), Farsā, dibināta ap 550. g. p. m. ē., Ahemenīdu agrīnā galvaspilsēta, tagad drupas, Kīra pils fragmenti un kapenes, ugunspielūdzēju svētnīcas (torņa) drupas.
- Persepole Senpilsēta Irānas dienvidos, Farsā, dibināta 518. g. p. m. ē., Ahemenīdu galvaspilsēta, tagad drupas, klinšu kapenes (405.-338. g. p. m. ē.).
- Sūzas Senpilsēta Irānas rietumos, tagadējās Šūšas vietā (Hūzestānā), apdzīvota no IV gt. sāk. p. m. ē., senās Elamas galvaspilsēta un kultūras centrs, vēlāk - Ahemenīdu galvaspilsēta, tagad 4 drupu pakalni.
- Arsinoja Senpilsēta Kipras salas austrumos, tagadējās Ammohostas pilsētas pirmsākums, dibināta III gs. p. m. ē.
- Kirēna Senpilsēta Krēnaikā, Lībijas ziemeļaustrumos, 15 km no Vidusjūras, dibinājuši grieķu kolonisti 630 g. p. m. ē., nopostījuši arābi VII gs.
- Skitu Neapole senpilsēta Krimā, Simferopoles dienvidaustrumu malā, skitu valsts centrs (III gs. p. m. ē. — III gs. m. ē.), beidza pastāvēt pēc gotu uzbrukuma III gs., arheoloģiskos izrakumos atklāts aizsargmūris, 2 torņi (vienā mauzolejs ar 72 apbedījumiem), dzīvojamo un sabiedrisko ēku drupas, atrasts daudz rotaslietu un mākslas priekšmetu.
- Sabrata Senpilsēta Lībijā, Tripolitānijā, Vidusjūras krastā, dibinājuši feniķieši 1. gt. p. m. ē., uzplaukums romiešu laikā (m. ē. pirmie gs.) un VI gs., nopostījuši arābi VII gs., saglabājušās romiešu un bizantiešu laika celtņu drupas.
- Milēta Senpilsēta Mazāzijas pussalas rietumos (gr. val. "Mīlētos"), tagadējā Turcijas teritorijā, dibināta XI vai X gs. p. m. ē. senākas pilsētas vietā, liels tirdzniecības centrs, VII-V gs., p. m. ē. - Jonijas lielākā pilsēta, ievērojams sengrieķu sabiedriskās un kultūras dzīves centrs, nopostīta 494. un 334. g. p. m. ē., vēlāk zaudējusi nozīmi.
- Efesa Senpilsēta Mazāzijas pussalas rietumos (tag. Turcijas teritorijā), dibināta II gt. p. m. ē., liels sengrieķu tirdzniecības un amatniecības centrs, viduslaikos panīkusi un atstāta, XX gs. arheoloģiskajos izrakumos atklātas izcilu arhitektūras pieminekļu drupas.
- Pergama Senpilsēta Mazāzijas pussalas rietumos, tagadējās Bergamas tuvumā (Turcijā), dibināta II gt. p. m. ē., uzplaukusi III-II gs. p. m. ē., kad bija Pergamas valsts galvaspilsēta (~120000 iedzīvotāju).
- Mitla Senpilsēta Meksikā ("Mitla"), Oahakas pavalstī, Dienvidu Sjerramadres kalnos 1650 m vjl., dibināta - VIII gs. p. m. ē., X-XIV gs. - sapoteku kultūras centrs, XV gs. to iekaroja mišteki, XVI gs. - sapoteki un spāņi.
- Montealbana Senpilsēta Meksikā ("Monte Alban"), Oahakas pavalstī, sapoteku, pēc tam mišteku politikas un kultūras centrs (IV gs. p. m. ē. - XVI gs. m. ē.), arhitektūras pieminekļi: piļu, piramīdu, amfiteātra, akmens kāpņu (platums - 40 m), kapeņu drupas.
- Teotivakana Senpilsēta Meksikā ("Teotihuacan"), Mehiko pavalstī, kultūras centrs no II gs. p. m. ē. līdz m. ē. IX gs., saglabājušās Saules piramīdas ar tempļu drupām, skulptūras, ciļņi, freskas, izrakumi kopš XIX gs. sākuma.
- Ešnunna Senpilsēta Mezopotāmijā (Irākā), radusies IV gt. b. p. m. ē., tagad drupu pakalns, arheoloģiskajos izrakumos atklātas akadiešu pils, tempļa u. c. celtņu drupas, mākslas priekšmeti; Ašnunnaka.
- Ura Senpilsēta Mezopotāmijas dienvidos (Irakā), Eifratas labajā krastā, radusies IV gs. p. m. ē., šumeru reliģiskais centrs, tagad drupu pakalns, atrasts daudz daiļamatniecības un juvelieru izstrādājumu.
- Uruka Senpilsēta Mezopotāmijas dienvidos (Irākā), radusies IV gt. p. m. ē., XIV gs. p. m. ē. - Šumeras galvaspilsēta, tagad drupu pakalns, atklāti vairāki arhitektūras pieminekļi, daudz mākslas priekšmetu un vissenāko rakstu pieminekļi - piktogrammas.
- Nipura Senpilsēta Mezopotāmijas dienvidos (Irakā), seno šumeru cilšu savienības centrs (sākot ar IV gt. p. m. ē.), tagad drupu pakalns.
- Lagaša Senpilsēta Mezopotāmijas dienvidos, Irākā, radusies IV gt. p. m. ē., ievērojams senās Šumeras centrs, tagad drupu pakalns, atrasts daudz ķīļu raksta dokumentu, skulptūru, daiļamatniecības darinājumu.
- Borsipa Senpilsēta Mezopotāmijas vidienē (Irākā), 18 km uz dienvidrietumiem no Babilonas ("Borsippa"), pirmoreiz minēta Hammurapi likumos (XVIII gs. p. m. ē.), tagad drupu pakalns (Birsnimruda).
- Kiša Senpilsēta Mezopotāmijas vidienē (Irākā), uz dienvidiem no Babilonas, liels senās Šumeras kultūras centrs, tagad drupu pakalns (Oheimira), atrastas valdnieku pils (XXVIII-XXV gs. p. m. ē.) u. c. celtņu drupas.
- Duršarrukina Senpilsēta Mezopotāmijas ziemeļos ("Dur Sharrukin"), Irakā, celta Asīrijas valdnieka Sargona II laikā 713.-707. g. p. m. ē., pēc viņa nāves (705. g. p. m. ē.) atstāta.
- Kalaha Senpilsēta Mezopotāmijas ziemeļos (Irākā), pie Lielās Zabas ietekas Tigrā, dibināta 883. g. p. m. ē., nopostīta 612. g. p. m. ē., tagad drupu pakalns (Nimruda), arheoloģiskajos izrakumos atklāta Asurnasirpala II pils, citadeles, tempļu u. c. drupas.
- Ašūra Senpilsēta Mezopotāmijas ziemeļos (Irākā), Tigras labajā krastā ("Assur"), radusies IV gt. p. m. ē., Asīrijas pirmā galvaspilsēta (15.-9. gs. p. m. ē.).
- Napata Senpilsēta Nūbijā, Nīlas labajā krastā, starp 3. un 4. krāci, Sudānā, VIII-VI gs. p. m. ē. Kušas (Napatas) valsts galvaspilsēta, vēlāk reliģiskais centrs, nopostījuši romieši 24. g. p. m. ē.
- Taksila Senpilsēta Pakistānā ("Taksila"), Pendžābas provinces ziemeļos, liels ekonomiskais un kultūras centrs VI gs. p. m. ē. - V gs. m. ē., arheoloģiskos izrakumos atklātas dažādu periodu drupas, apkārtnē daudz budistu celtņu (klosteri, stūpas) un statuju.
- Ktesifona Senpilsēta pie Tigras ("Ctesiphon"), uz dienvidaustrumiem no Bagdādes (Irākā), dibināta III gs. p. m. ē., no I gs. p. m. ē. Partas valsts galvaspilsēta, vēlāk pēdējo Sasanīdu galvaspilsēta, arābi nopostījuši VII gs. m. ē.
- Palmira senpilsēta Sīrijas tusksneša oāzē ("Palmyra"), netālu no tagadējās Tadmoras, radusies I gt. p. m. ē., Palmiras valsts centrs līdz III gs. m. ē., tagad drupas, arhitektūras pieminekļi.
- Meroe Senpilsēta Sudānā, Nūbijas tuksneša dienvidu daļā, Nīlas labā krasta salā, kas no VI gs. p. m. ē. līdz IV gs. vidū m. ē. bija kušītu Meroes valsts galvaspilsēta, tagad tempļu un piļu drupas.
- Leptismagna Senpilsēta Tripolitānijā ("Leptis Magna"), Vidusjūras krastā (tagadējā Lībijā), dibināja feniķieši VII gs. p. m. ē., uzplaukums romiešu laikā (m. ē. pirmie gadi), nopostījuši arābi VII gs., saglabājušās dažādu greznu ēku drupas.
- Duga Senpilsēta Tunisijā, 110 km uz dienvidrietumiem no Tunisas, pazīstama no IV gs. p. m. ē., tagad drupas, arhitektūras pieminekļi - Atabana mauzolejs un numīdiešu pilsētas nocietinājumu mūri (III-II gs. p. m. ē.), romiešu laika foruma, triumfa arku u. c. drupas (I gs. p. m. ē. - V gs. m. ē.).
- Tušpa Senpilsēta Turcijā, Vana ezera krastā, tagadējās Vanas pilsētas teritorijā, IX-VI gs. p. m. ē. Urartu valsts galvaspilsēta, 735. g. p. m. ē. to nopostīja asīrieši, saglabājušās cietokšņa mūru un valdnieku kapeņu drupas.
- Nisa Senpilsēta Turkmenistānā, 18 km uz ziemeļrietumiem no Ašgabatas, III gs. p. m. ē. - III gs. m. ē. Partas valsts centrs, XI-XII gs. nozīmīgs Horasanas centrs, pastāvēja arī līdz XVI gs. (pēc tam panīkums), XIX gs. 20. gados - tikai drupas.
- Olbija Senpilsēta Ukrainā ("Olbia"), Nikolajevas apgabalā, Bugas limāna rietumu krastā, pastāvējusi no VI gs. p. m. ē. līdz V gs. m. ē., kopš XX gs. 20. gadiem - rezervāts.
- Kartāga Senpilsēta Ziemeļāfrikā ("Carthage"), Tunisas līča krastā (tagadējā Tunisijā), dibināta - 825. g. p. m. ē., romieši nopostīja - 146. g. p. m. ē., arheoloģiskie izrakumi uzsākti XIX gs. vidū.
- Utika Senpilsēta Ziemeļāfrikas piekrastē ("Utica"), Tunisijā, dibinājuši feniķieši XII gs. p. m. ē., no 146. g. p. m. ē. - romiešu Āfrikas province, nopostījuši arābi VII gs., tagad drupas.
- ausu tīrāmā karotīte sens higiēnas un medicīnas instruments, kas izmantots arī kā rotaslieta, radusies Mezopotāmijā ap 3. gt. p. m. ē., tautu staigāšanas laikā lietota arī Ziemeļeiropā, konstatēta arī 11.-12. gs. lībiešu dzīvesvietās.
- megarons Sens mājokļa tips, kas plaši lietots Egejas kultūrā (3.-2. gt. p. m. ē.): taisnstūra telpa ar pavardu centrā un ieejas portiku.
- Rubikona Sens nosaukums - upe, kas ieplūda Adrijas jūrā un veidoja Jūlija Cēzara provinces robežu; 49. g. p. m. ē. viņš pretēji senāta aizliegumam to pārgāja ar saviem leģioniem, izsaukdamies "Kauliņi ir mesti!" (latīņu "Alea iacta est!"); ar to sākās pilsoņu karš, kurā Cēzars ieņēma Romu.
- Frīģija sens novads Mazāzijas ziemeļrietumu daļā, ko apdzīvoja indoeiropeiskās frīģiešu zemnieku ciltis, kas bija ienākušas no Maķedonijas vai Trāķijas (15. - 13. gs p. m. ē.).
- hiksi Senu cilšu grupa, kas ap 1700. g. p. m. ē. no Priekšāzijas pāri Suecas zemesšaurumam iebruka Ēģiptē un apmetās Lejasēģiptē, 16. gs. sāk. p. m. ē. ēģiptieši piespieda tos atkāpties uz Palestīnu.
- Damaska Sīrijas galvaspilsēta, 1,6 mlj iedzīvotāju (2007. g.), pirmās ziņas par šo pilsētu saglabājušās no 16. gs. p. m. ē., mūsu ēras 635 g. to ieņēma arābi, 1516.-1918. g. ietilpa Turcijā.
- princips Smagi bruņoti kājnieki leģionu sastāvā Senajā Romā 4.-2. gs. p. m. ē.
- hoplīts Smagi bruņots kājnieks Senajā Grieķijā 6.-4. gs. p. m. ē.
- Ciniskā skola Sokrāta mācekļa Antistena dibināta ap 380. g. p. m. ē., par lielāko labumu pasaulē atzina pilnīgu svabadību no likumiem, cilvēku aizspriedumiem un jebkādiem sadzīves noteikumiem.
- merji Somugru cilts, kas 1. gt. beigās p. m. ē. - 1. gt. m. ē. dzīvoja Volgas un Okas upstarpā; 1. un 2. gt. mijā pārslāvojušies.
- muromi Somugru cilts, kas no 1. gt. p. m. ē. dzīvoja Okas baseinā, 12. gs. asimilējušies ar krieviem.
- Ibērija Spānijas nosaukums pirms romiešu iekarojumiem 3.-2. gs. p. m. ē.
- Peloponēsas savienība Spartas vadītā grieķu militārpolitiskā savienība, dibināta 6. gs. p. m. ē. 2. pusē, pastāvēja līdz 362. g. p. m. ē.
- brukteri Spēcīga seno ģermāņu cilts Vācijas ZR, romiešu iekaroti 12. g. p. m. ē., minēti vēl 4. un 5. gs.
- tauriski Stipra un kareiviska Alpu tauta 2. un 1. gs. p. m. ē.
- cistofori Sudraba naudas gabali, kalti 2. un 1. gs. p. m. ē. daudzās Mazāzijas pilsētās, ap 12 g smagi, 3 romiešu denāriju vērtībā.
- ļans Svara mērvienība Ķīnā (radusies 3. gs. p. m. ē.).
- taels Svara mērvienība Ķīnā, kas radusies 3. gs. p. m. ē.
- Senebreju Bībele svētie raksti, kuros ietilpa Likuma grāmatas, Praviešu grāmatas un Raksti; saskaņā ar tradīciju kanons tika noteikts Jahnehas sinodē ap 100. gadu p. m. ē.
- panatēnaji Svētki Atikā (Senajā Grieķijā) par godu dievietei Atēnai no 6. gs. p. m. ē.
- kauri Šīs ģints gliemežvāki, rotas lieta un maiņas līdzeklis Āzijā, Āfrikā, Eiropā (pirms vairākiem tūkstošiem g. p. m. ē. - 20. gs.); Latvijā (7.-18. gs.) arheoloģiskajos pieminekļos to atrasts vairāk nekā 10 tūkstoši.
- kauri šīs ģints suga ("Cypraea moneta"), kas mīt Indijas un Klusā okeāna tropu daļā; tās gliemežvākus lietoja jau vairākus gadu tūkstošus p. m. ē.; arī ļauno garu atbaidīšanai.
- Gilgamešs šumeru, hetu, akadiešu un asīriešu leģendu varonis un Šumeras pilsētvalsts Urūkas valdnieks (28. gs. p. m. ē.), tāda paša nosaukuma eposa (uzrakstīts ap 17. gs. p. m. ē.) varonis.
- karpetāņi Tagadējās Kastīlijas un Estremaduras senie iedzīvotāji ar galvaspilsētu Toledo; 220. g. p. m. ē. tos uzvarēja Hannibals.
- jehovists Tas Mozus grāmatas autors, kas ap 650. g. p. m. ē. sastrādājis kopā jahvistu un elohistu rakstus.
- čavini Tauta, kas no 9.-2. gs. p. m. ē. dzīvoja Dienvidamerikā un bija viena no Andu kultūras nesējām ar reliģisko centru Čavinā.
- heti Tautas, kas 18.-12. gs. p. m. ē. dzīvoja Mazāzijas centrālajā un austrumu daļā un Ziemeļsīrijā; runāja hetu valodā.
- auglīgais pusloks teritorijas Tuvajos Austrumos (mūsdienu Turcija, Izraēla, Irāka, Irāna, Sīrija, Ēģiptes ziemeļdaļa), kuras bija izvietotas it kā puslokā; tajās ap 6000. g. p. m. ē. sākās pāreja uz ražotājsaimniecību.
- Dzintara ceļš tirdzniecības ceļu sistēma starp Baltijas jūras dienvidu piekrasti un Dienvideiropu un Centrāleiropu, izveidojās jau 3.-2. gt. p. m. ē. un beidza pastāvēt līdz ar Romas impērijas sabrukumu (5. gs.); galvenais ceļš sākās prūšu apdzīvotajā Sembas pussalā un gar jūras krastu un Vislu veda līdz Romas provinces robežai pie Donavas (tagadējā Austrijā), tālāk līdz Adrijas jūras piekrastei un Apenīnu pussalai.
- dzintara ceļš tirdzniecības ceļu sistēma starp Baltijas jūras dienvidu piekrasti un Dienvideiropu un Centrāleiropu, izveidojās jau 3.-2. gt. p. m. ē. un beidza pastāvēt līdz ar Romas impērijas sabrukumu (5. gs.).
- daki Trāķiešu cilts, kas vairākus gs. p. m. ē. un mūsu ēras pirmajos gadsimtos dzīvoja uz Z no Donavas tagadējās Rumānijas teritorijā.
- Pirra uzvara uzvara, kas prasījusi tik lielus upurus, ka tā pielīdzināma sakāvei (pēc Ēpeiras valdnika Pirra, kas 280. un 279. g. p. m. ē. izcīnīja uzvaru pār romiešiem, ciezdams ļoti lielus zaudējumus).
- mazdaisms Vairākas senirāņu reliģijas; pastāvēja no 9.-6. gs. p. m. ē. līdz mūsu ērai.
- Artemīdas templis Efesā vairākkārt pārbūvēts templis Mazāzijas pilsētā Efesā, kuru 356. g. p. m. ē. nodedzināja Herostats, kas šādi vēlējās kļūt slavens; templi drīz atjaunoja un pieskaitīja saptiņiem pasaules brīnumiem.
- Seleikīdi Valdnieku dinastija (312.-64. p. m. ē.), kuru valsts izveidojās pēc Maķedonijas Aleksandra impērijas sabrukuma.
- Amons-Ra Valsts dievs ēģiptes Jaunās valsts laikā (16.-11. gs. p. m. ē.), kurā apvienojas Saules dievs Ra un Tēbu dievs Amons.
- Jaunā valsts valsts Senajā Ēģiptē (ap 1600. g. - 1050. g. p. m. ē.), kura nomainīja sairušo Vidējo valsti; radās pēc hiksu padzīšanas un tās galvaspilsēta bija Tēbas.
- Vēlā valsts valsts Senajā Ēģiptē, kas radās ap 1070. g. p. m. ē. un nomainīja sairušo Jauno valsti; pastāvēja līdz 331. g. p. m. ē., kad Seno Ēģipti iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, un tās vēsturē sākās grieķu-romiešu periods.
- Vidējā valsts valsts Senajā Ēģiptē, kas radās ap 2050. g. p. m. ē. un nomainīja Seno valsti; tās galvaspilsēta bija Tēbas; pārtrauca lielo piramīdu celtniecību; 18 gs. p. m. ē. valstī iebruka hiksi tā saira.
- Senā valsts valsts Senajā Ēģiptē, kas radās ap 2800. g. p. m. ē. un nomainīja Agro valsti; tās galvaspilsēta bija Memfisa; sākās piramīdu celtniecība.
- agrā valsts valsts Senajā Ēģiptē, kas radās ap 3000. g. p. m. ē., kad Augšēģiptes faraons Narmers iekaroja Lejasēģipti un radīja vienotu Ēģiptes valsti.
- Frīģija valsts šajā teritorijā, kas pastāvēja 10. - 8. gs. p. m. ē. ar galvaspilsētu Gordiju, 7. gs. 70. gados tās lielāko daļu iekaroja kimeri, bet 6, gs. pakļāva Līdija, 546. g. - persieši, 333. g. - Maķedonijas Aleksandrs, no 133. g. Romas pakļautībā.
- principāts Valsts varas forma, kas radās 1. gs. p. m. ē. Senajā Romā, kad republika pamazām pārveidojās par impēriju, ārēji saglabājoties republikāniskiem institūtiem, bet imperators, kas faktiski jau bija kļuvis par patvaldnieku, formāli tika atzīts tikai par pirmo no senatoriem.
- Ķīnas Impērija valsts, kas ar pārtraukumiem pastāvēja Dienvidaustrumāzijā no 15. gs. p. m. ē. līdz 1912. g. 1. janvārim.
- Israēla Valsts, kas izveidojās 922. gadā p. m. ē., sašķeļoties Zālamana valstij, un ko 722. gadā p. m. ē. iznīcināja asīrieši.
- halkolīts vara laikmets - īpašs vēstures periods (7. - 3. gt. p. m. ē.).
- eneolīts vara-akmens laikmets jeb vara laikmets, kad līdz ar pirmo vara darba rīku parādīšanos vēl arvien tika lietoti un bija pārsvarā akmens darba rīki; pāreja no neolīta uz bronzas laikmetu; \~4.-2. gt. p. m. ē.
- melnfigūru stils Vāžu glezniecības stils Senajā Grieķijā 6. gs. p. m. ē.; oranžsarkani ietonētu māla virsmu apgleznoja ar laku, kas pēc apdedzināšanas kļuva spīdīgi melna.
- sarkanfigūru stils vāžu glezniecības stils Senajā Grieķijā, kas izveidojās ap 530. g. p. m. ē. un pastāvēja līdz 4. gs. p. m. ē., figūras saglabāja oranžsarkano māla toni, bet fons tika noklāts ar melnu laku.
- šiki Vecākā saglabājusies Ķīnas pragmatiskā vēsture no mītiskā ķeizara Huangti laikiem līdz 90 g. p. m. ē.
- Septuaginta Vecākais Vecās Derības jeb ebreju Bībeles tulkojums sengrieķu valodā, veikts ap 250. g. p. m. ē. Aleksandrijā; pēc nostāsta, to veidojuši 70 jūdu zinātnieki.
- Velna laivas vēlā bronzas laikmeta (950.-750. g. p. m. ē.) apbedījumu vietas Ziemeļkurzemē, virszemes akmeņu krāvumi ar laivveida formu (garums — 15 m, lielākais platums — 3-5 m), konstatēts 11 šādu laivu 7 vietās.
- švīkātās keramikas kultūra vēlā bronzas laikmeta un agrā dzelzs laikmeta baltu arheoloģiskā kultūra, bija izplatīta 1. gt. 1. pusē p. m. ē. - 1. gt. vidum m. ē. tagadējā Latvijas, Lietuvas un Ziemeļbaltkrievijas teritorijā, tās pārstāvji dzīvoja gk. nocietinātās apmetnēs un pilskalnos, saimniecības pamats bija lopkopība un zemkopība, palīgnozares - medniecība un zvejniecība.
- Eiņu apmetne vēlā neolīta dzīvesvieta Madonas novada Ošupes pagastā, Aiviekstes pietekas Abaines labajā krastā, \~0,5 km uz ziemeļiem no Eiņu ezera, datējama ar 2. gt. p. m. ē. 1. pusi.
- Aboras apmetne I vēlā neolīta un agrā bronzas laikmeta dzīvesvieta (2. gt. - 1. gt. p. m. ē.), atrodas Madonas novada Indrānu pagastā, uz sauszemes pacēluma Aboras labajā krastā pie tās ietekas Abainē, platība - >15000 m^2^.
- svidru kultūra vēlā paleolīta beigu un mezolīta sākuma kultūra, kas 10.-9. gt. p. m. ē. bija izplatīta tagadējās Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā, raksturīgas sezonālas ziemeļbriežu mednieku apmetnes upju un ezeru krastos, saistīta ar pirmo cilvēku ienākšanu Latvijas teritorijā 8500.-7600. g. p. m. ē.
- Ārensburgas kultūra vēlā paleolīta beiguposma kultūra Ziemeļeiropā (9. gt. p. m. ē.), nosaukta pēc atradumu vietas Vācijā, pārstāvji bija ziemeļbriežu mednieki, kas nodarbojās arī ar augu vākšanu un zvejniecību, raksturīgi krama bultu gali ar kājiņu, raga cirvji, kaula harpūnas.
- neolīts Vēlais akmens laikmets (no 6. vai 5. gadu tūkstoša līdz 2. gadu tūkstotim p. m. ē.), kad sākās pāreja uz ražojošo saimniecību (zemkopību, lopkopību), attīstījās keramika, jauni materiālu apstrādes veidi (slīpēšana, urbšana u. c.).
- teogonija Vēstījums par Visuma un tā dievību izcelšanos, ko sacerējis Fēsiods 8. gs. p. m. ē.
- Artašata Vēsturiska pilsēta, kas atradās netālu no tagadējās pilsētas ar tādu pašu nosaukumu, senās "Lielās Armēnijas" galvaspilsēta, dibināta ap 176. g. p. m. ē.
- Mazā Armēnija vēsturisks apgabals Eifratas upes augštecē, kas ietilpa Hetu valstī, vēlāk Persijā, neatkarīga no 322. g.- 2. gs. b. p. m. ē., tika iekļauta Lielās Armēnijas sastāvā m. ē. 1. gs.
- Tesālija Vēsturisks novads Grieķijas vidusdaļā ("Thesalia"), kas izveidojās 4. gs. p. m. ē., bet drīz iekaroja Maķedonija, vēlāk ietilpa Romas provincē Maķedonijā, no 395. g. bija Bizantijas, no 1396. g. - Osmaņu impērijas varā, kopš 1881. g. ietilpst Grieķijā.
- Kartlija Vēsturisks novads Gruzijā, Kūras vidusteces rajonā, IV-III gs. p. m. ē. ietilpa Austrumgruzijas valstī.
- Kolhīda Vēsturisks novads Gruzijas rietumu daļā, Melnās jūras austrumu piekraste, kur no VI gs. p. m. ē. radās grieķu kolonijas, VI-II gs. p. m. ē. pastāvēja Kolhīdas valsts, kas vēlāk ietilpa dažādās Gruzijas valstīs.
- Šumera Vēsturisks novads Mezopotāmijas dienvidos, tagadējās Irākas teritorijā starp Tigru un Eifratu, pirmās šumeru pilsētvalstis izveidojās 27.-23. gs. p. m. ē., beidza pastāvēt kā valsts 21. gs. beigās p. m. ē.
- Mēdija vēsturisks novads un sena valsts Irānas ziemeļrietumos, dibināta ap 700. g. p. m. ē., ap 555. g. p. m. ē. to iekaroja persieši; galvaspilsēta - Ekbatana.
- Horezma Vēsturisks novads un sena valsts Vidusāzijā, Amudarjas lejteces apvidū, kas sāka veidoties tāda paša nosaukuma oāzē 7.-6. gs. p. m. ē. un ar pārtraukumiem pastāvēja līdz 1512. g.
- Atika Vēsturisks novads Vidusgrieķijā ("Attikē"), 6. gs. p. m. ē. par tā ekonomisko un kultūras centru kļuva Atēnas.
- Tripolitānija Vēsturisks reģions Lībijā, tās ziemeļrietumu daļa, ko ap VI gs. p. m. ē. izveidoja fēniķieši apvienojot iepriekš nodibinātās kolonijas, vēlāk kartāgiešu, romiešu, spāņu, turku, 1911.-1920. g. itāliešu pakļautībā (1918.-1919. g. pastāvēja neatkarīga Tripolitānijas valsts), 1939. g. apvienojoties ar Kirēnaiku un Fezānu.
- Aboras apmetne II vidējā neolīta dzīvesvieta (3. gt. p. m. ē.), atrodas Madonas novada Indrānu pagastā, Aboras kreisajā krastā, uz dienvidiem no Aboras apmetnes I, platība - \~500 m^2^.
- prākrits Vidusindiešu sākotnējo dialektu kopums un rakstu valoda (5. gs. p. m. ē. - 10. gs. m. ē.).
- etrusku valoda vidusitālijas seno cilšu valoda, saglabājies >10 tk uzrakstu (7. gs. p. m. ē.- 1. gs. m. ē.), lietots modificēts gr. raksts.
- aiolieši Viena no četrām galvenajām sengrieķu cilšu grupām (ahaji, aiolieši, jonieši, dorieši), kas 2. gt. p. m. ē. ieņēma Ziemeļgrieķiju un Dienvidgrieķijas rietumus, kā arī Mazāzijas piekrastes ziemeļu daļu.
- Krētas kultūra viena no Egejas kultūras izcilākajām sastāvdaļām, pastāvēja no 27. līdz 15. gs. p. m. ē.
- Aspasija Viena no ievērojamākajām sievietēm Senajās Atēnās (Aspasia; ap 470. g. - ap 400. g. p. m. ē.), Perikla draudzene, viņas mājās pulcējās mākslinieki, rakstnieki un filozofi.
- volski Viena no Itālijas pirmtautām, ap Liridas lejteku, romiešiem pakļauti 338. g. p. m. ē.
- auklas keramikas un kaujas cirvju kultūra viena no plašākajām vēlā neolīta un eneolīta (3. gt. 2. puse - 2. gt. vidus p. m. ē.), arheoloģiskajām kultūrām Eiropā, tās pārstāvji bija indoeiropieši, kas nodarbojās ar lopkopību, medniecību, kā arī ar primitīvo zemkopību, šīs kultūras ietvaros tiek nodalītas vairākas lokālās grupas: laivascirvju, Fatjanovas, Žucevas (Piemares), Vidusdņepras un savrupkapu kultūra.
- marsi Viena no sabellu ciltīm, kas dzīvoja Itālijas vidusdaļā un samnītu karā (4. gs. p. m. ē.) cīnījās pret romiešiem, 304-90 p. m. ē. bija romiešu sabiedrotie, bet sabiedroto karā (90-88 p. m. ē.) bija galvenais spēks cīņā ar romiešiem.
- sikani Viena no senākajām ciltīm Sicīlijas salā, kas 7.-4. gs. p. m. ē. nonāca Kartāgas un Grieķijas ietekmē un pakāpeniski tika helenizēti.
- sikuli Viena no senākajām ciltīm Vidusitālijā, Dienviditālijā un no 13 gs. p. m. ē. Sicīlijā; valoda bija līdzīga latīņu valodai; 4. gs. p. m. ē tos pakļāva grieķi un pakāpeniski tika hellenizēti.
- brutiji Viena no seno osku-umbru ciltīm, dzīvoja Itālijas D daļā 4.-3. gs. p. m. ē.
- Merva Viena no vecākajām Vidusāzijas pilsētām Turkmenistānā, Murgabas krastos, senās Margianas centrs, kas attīstījās no I gt. vidus p. m. ē., lielāko uzplaukumu sasniedza XI-XII gs, mongoļi nopostīja 1222. g., saglabājušās pilis, sultāna Sandžāra mauzolejs u. c. celtnes.
- Hammurapi likumu krājums viens no pasaulē senākajiem pierakstītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas tapis 18. gs. vidū p. m. ē., un nosaukts Babilonas valdnieka Hammurapi (1792–1750 p. m. ē.) vārdā; šis kodekss sastāv no 282 likuma pantiem, kuri ietver arī noteikumus par soda naudas noteikšanu, sodīšanas veidiem un sabiedrības sociālo struktūru un tiesībām, kā arī ietver nevainīguma prezumpciju – cilvēks uzskatāms par nevainīgu tikmēr, kamēr nav pierādīta viņa vaina.
- dēmotiskais raksts visai tautai saprotamais Ēģiptiešu burtu raksts (no 8. gs. p. m. ē. līdz m. ē. 5. gs.), kas izveidojās no hieroglifiem un hierātiskā raksta, ko pārzināja tikai priesteri.
- senie laiki vispārīgās vēstures periods, kas sekoja aizvēstures posmam un ilga aptuveni no rakstības rašanās brīža 4. un 3. g. t. mijā p. m. ē. līdz 1. g. t. vidum m. ē., kad sabruka Rietumromas impērija (476.g.) un nomira imperiators Justiniāns I (565.g.).
- vēdas Vissenākie indiešu literatūras teksti, kas sarakstīti sanskritā (sākot no 15. gs. p. m. ē.), hinduisma svētās grāmatas.
- latīņu raksts vokāliski konsonantisks skaņu raksts, kas izveidojies no etrusku lietotā rietumgrieķu raksta varianta vai tieši no grieķu raksta ap 7.-6. gs. p. m. ē. lietots Romā, izplatījies Romas impērijā, ir pamatā daudzu Eiropas valodu rakstībai.
- Erdžijass Vulkāns Anatolijas plakankalnes dienvidaustrumos ("Erciyas"), Turcijā, augstums - 3916 m, pēdējais izvirdums - IV gs. p. m. ē.
- kroisejs Zelta monēta ap 8 g svarā, karaļa Kroisa laikā Mazāzijā 6. gs. p. m. ē.
- dāriks zelta vai sudraba monēta Persijas impērijā ap 500. g. p. m. ē.; zelta dārikus kala tikai pēc imperatora pasūtījuma, sudraba varēja kalt nozīmīgi ģenerāļi un satrapi; šīs monētas bija apgrozībā arī ārpus Persijas, t. sk. Eiropas centrālajā un austrumu daļā
- ģeomori Zemes īpašnieki Senajā Grieķijā; Senajās Atēnās līdz 6. gs. p. m. ē. daudzi no tiem bija nokļuvuši parādu verdzībā pie citiem zemes īpašniekiem, Solona reformu laikā viņiem atjaunoja īpašumtiesības uz zemi.
- Aktija Zemesrags Grieķijas rietumos ("Aktion"), kur 31. g. p. m. ē. Oktaviāna karavadonis Agripa jūras kaujā uzvarēja Antoniju un Kleopatru.
- indiešu raksts zilbju raksts; senākie uzraksti no 3.-2. gt. p. m. ē., šķir 3 atzarus ziemeļu (devanāgari u. c.), dienvidu (granta un tā varianti), dienvidaustrumu (birmiešu, singalu, khmeru u. c.).
Citās vārdnīcās nav šķirkļa p. m. ē..