latīņu valoda vārdkoptermins; joma: valodniecība
latīņu valoda
Indoeiropiešu valodu saimes senitāļu valodu grupas valoda; līdz 4. gs. p. m. ē. lietota Latijā, 3. gs. p. m. ē. kļuvusi par Romas valsts valodu, vēlāk izplatījusies visā Apenīnu pussalā un līdz ar romiešu varu – visā Romas impērijā; 6.-8. gs., izveidojoties romāņu valodām, kā dzīva valoda beigusi eksistēt.
Avoti: VsV