izpist
izpist 1. konjugācijas darbības vārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izpišu | izpišam | izpisu | izpisām | izpisīšu | izpisīsim |
| 2. pers. | izpis | izpišat | izpisi | izpisāt | izpisīsi | izpisīsiet, izpisīsit |
| 3. pers. | izpiš | izpisa | izpisīs | |||
Pavēles izteiksme: izpis (vsk. 2. pers.), izpisiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izpišot (tag.), izpisīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izpistu
Vajadzības izteiksme: jāizpiš
1.Veikt dzimumaktu.
1.1.pārnestā nozīmē Sabojāt, negatīvi ietekmēt.
Avoti: SLG
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Fašistu cūkas izpisa viņas māti.
- – Izpis māmiņu!
- Izpis māmiiiņuuuuu!
- Vīrietis steberēdams devās ārā pa durvīm, solot visus apmīzt, izdrāzt, izjāt, izrūnīt, izkastrēt, izjoberēt, izpist, iz-, iz- un kaut ko tamlīdzīgu, ko parasti draud tādos brīžos.
- Pašā pirmajā mirklī viņš tikai gribēja abus sakapāt gabalos uz līdzenas vietas, cirst līdz pat karietes apšuvumam, iznīcināt šo skatu kopā ar visu smaku, pārvērst asiņu un gaļas putrā, bet otrajā mirklī piepeši atrāvās nost, pats nezinādams, kāpēc, un, savus biedrus apmulsinādams, pavēlēja tiem atkāpties, un tad viņš, Jons Tarvīds, ar zobenu plakaniski uzsnājis zirgam pa sāniem, ļāva pajūgam ripot tālāk, un tikai tad, kad tālumā bija noklusušas pārbiedētā kučiera un atmodušos braucēju balsis, viņš saprata, ko patiesībā sirds dziļumos bija gribējis izdarīt – pamodināt, izraut no karietes un tepat, visu acu priekšā ņemt un izpist viņu tā, lai tiem abiem, atceroties vien, visu mūžu sāpētu tāpat, kā sāpēja viņam, Jonam Tarvīdam, ikreiz, kad šī aina atdzīvojās atmiņā, jo viņš būtu varējis samierināties, ka novice Uršule Norvaišaite tiek Dievam Tam Kungam, taču ne jau citam vīrietim.