Paplašinātā meklēšana
Meklējam apvaino.
Atrasts vārdos (8):
Vārdu savienojumos nav.
Atrasts skaidrojumos (133):
- (ne)ņemt ļaunā (arī par ļaunu) (ne)būt mierā, (ne)samierināties (ar ko), arī (ne)apvainoties, (ne)dusmoties (par ko).
- aizkarīgs Aizskarošs, apvainojošs, aizvainojošs.
- aizķert Aizskart (ar vārdiem), arī apvainot vai sarūgtināt.
- tangēt Aizskart; apvainot.
- narvestība Aizskārums, apvainojums.
- pārstāvēt Aizstāvēt, aizsargāt pret pāridarījumiem, apvainojumiem u. tml.
- ridvens apvainojoša iesauka; slikts vārds.
- riska apvainojoša palama, iesauka.
- lēkt uz auguma apvainot, arī darīt pāri.
- uzlēkt uz auguma apvainot, arī darīt pāri.
- rostot apvainot, pārmest.
- uzmest lūpu apvainoties, arī kļūt neapmierinātam, dusmīgam.
- ņemt ļaunā apvainoties, sadusmoties (par ko).
- sacelt spuras (arī seksti) apvainoties; arī saskaisties.
- sacelt seksti (arī spuras) apvainoties; arī saskaisties.
- čūksli uzmest apvainoties; kļūt neapmierinātam, dusmīgam; uzmest lūpu.
- abižoties apvainoties.
- uzmest kūkumu apvainoties.
- uzmest burbuli apvainoties.
- aiztikt Ar runu, valodu nedot mieru, arī apvainot; aizskart.
- izaicināt Ar savu izturēšanos, rīcību, runu apvainot, likt asi reaģēt, pamudināt uz pretdarbību, cīņu.
- adkredulēt Ar zvērestu noliegt apvainojumu.
- apcirsties Ātri apvainoties; iespītēties; iecirsties.
- nomazgāt ar asinīm (negodu, apvainojumu u. tml.) atriebt vai atriebties, nogalinot vai ievainojot apvainotāju.
- aizstāvēties Atspēkot pret sevi vērstos apvainojumus, pārmetumus; attaisnoties.
- ņemt atpakaļ savus vārdus atzīt par nepareizu savu iepriekš teikto, arī atvainoties par izteiktu apvainojumu.
- ļaunoties Būt dusmīgam, apvainotam.
- mest pirmo akmeni būt pirmajam, kas nosoda, apvaino.
- blamierēt Celt neslavu, publiski darīt (kam) kaunu; apvainot; niecināt.
- apvainots Cilvēks, kuru apvaino, kurš ir apvainots.
- apvainošana Darbība, process --> apvainot.
- lēkt uz auguma (kādam) darīt pāri, apvainot, aizskart kāda intereses.
- pūsties Dusmoties, apvainoties.
- felonija Feodālajās tiesībās - nelikumīgs vai apvainojošs akts attiecībās starp senjoru un vasali.
- kvazifelonija Feodālajās tiesībās - nelikumīgs vai apvainojošs vasaļa nodarījums pret trešajām personām, kura dēļ viņš kļuva necienīgs būt par vasali un vadīt lēni.
- raganu prāva feodālisma laikā, katoļu un luterāņu baznīcas atbalstīta, baznīcas un feodāļu pretinieku tiesāšana un sodīšana ar nāvi, apvainojot viņus līgumā ar velnu un dieva zaimošanā.
- satisfakcija Feodālo muižnieku sadzīvē (arī studentu korporācijās) - gandarījums apvainotajam divkaujas veidā.
- Melantejs grieķu mitoloģijā - Odiseja vergs, kurš nepazina Odiseju, kad tas skrandās ģērbies atgriezās no klejojumiem, apvainoja Odiseju un iesita viņam, par ko tika cietsirdīgi sodīts sacērtot gabalos un izbarojot suņiem.
- švikstelīgs Iedomīgs; tāds, kas ātri apvainojas.
- inkvīzīts Inkvizīcijas procesā persona, kas apvainota smagā noziegumā un kuras nopratināšana pēc punktiem ir sākusies.
- kiberterorizēšana intensīva un regulāra emocionāla pazemošana, ar informācijas tehnoloģiju starpniecību izsakot draudus, apvainojumus, sūtot aizskarošu informāciju.
- dedzināt Izraisīt spēcīgu nepatīkamu pārdzīvojumu (par smagām atmiņām, apvainojumiem u. tml.).
- piekārt (kaut kādu) birku (kādam) izteikt kādam apšaubāmu vērtējumu, nepatiesi apvainot.
- apmētāt ar dubļiem (kādu) izteikt rupjus, nepatiesus apvainojumus; nomelnot, noķengāt.
- apmētāt (ar) dubļiem izteikt smagus, nepatiesus apvainojumus; noķengāt.
- skuļiķ Izteikt, ka jūtas apvainots.
- nepieklājība Izteikums, kura saturs aizskar, apvaino; bezkaunīgs, rupjš izteikums.
- nepieklājība Izturēšanās, rīcība, runa, kas ir pretrunā ar pieklājības normām; izturēšanās, rīcība, runa, kas aizskar, apvaino kādu.
- insultēt Izzobot, izsmiet: apvainot, rupji izturēties.
- apvainoties Justies [apvainotam]{s:1477}, izjust apvainojumu.
- aizvainoties Justies aizvainotam; apvainoties.
- knakšis Kāds, kurš apvaino ar vārdiem vai rīcību.
- zamba Kāds, kurš nekad nerunā nopietni un bieži apvaino citus.
- abreks Kaukāzietis, kas uz kādu laiku zvērējis ar asinīm atriebties par kādu apvainojumu; abregs.
- iemest sejā klaji izteikt (apvainojumu, nepatīkamu patiesību u. tml).
- iebozties Kļūt dusmīgam un apvainoties.
- uzpūsties Kļūt dusmīgam, arī apvainoties; piepūsties (3).
- piepūsties Kļūt dusmīgam: arī apvainoties.
- abominārijs Lāstu grāmata, kur ierakstīja visus tos noziedzniekus, kas bija apvainojuši katoļu baznīcu.
- Pasvales līgumi Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapa un Polijas-Lietuvas karaļa līgumi, noslēgti 1557. g. septembrī Pasvalē, Lietuvā, kas ietvēra arī vienošanos par sadarbību ar Krieviju, tomēr Krievijas cars Ivans IV Bargais ignorēja šo noteikumu, apvainoja Livoniju pamiera laušanā un izmantoja to kā vienu no ieganstiem, lai sāktu Livonijas karu.
- ķengāt Ļoti rupji, aizskaroši apvainot, apmelot (kādu); paļāt, pulgot.
- ķengas Ļoti rupjš, aizskarošs apvainojums, apmelojums; paļas.
- hobgoblins Mājas gariņa veids angļu folklorā, palīdz mājas darbos, patīk uzturēties siltumā; apvainojas, ja saimnieki sāk taupīt uz siltuma rēķina un tad kļūst neciešams, ļaunprātīgi kaitējot.
- uzmelst Melojot apvainot, inkriminēt.
- mest akmeni uz kādu, kādam morāli tiesāt, nosodīt, apvainot.
- likt mierā (arī mieru) Neaizskart, neapvainot.
- ņemt ļaunā (arī par ļaunu) nebūt mierā, nesamierināties (ar ko), arī apvainoties, dusmoties (par ko).
- piešūt lietu nepatiesi apvainot kādu nodarījumā, noziegumā.
- novaināt Nomelnot, apvainot.
- novainot Nomelnot, apvainot.
- izvainots Nopelts, nosmādēts, nepatiesi apvainots.
- apļaunoties Ņemt ļaunā, apvainoties.
- apņirgt Ņirdzīgi izsmejot, vērsties pret kādu, apvainot kādu.
- pušmanis palama (apvainojoša).
- uzdirst Pateikt, uzrakstīt (kādam ko ļoti kritisku, apvainojošu).
- uzkakāt Pateikt, uzrakstīt (kādam ko ļoti kritisku, apvainojošu).
- izaicinājums Paveikta darbība --> izaicināt (2); izturēšanās, rīcība, runa, kas apvaino, liek asi reaģēt, pamudina uz pretdarbību, cīņu.
- pinčs Pederasts (apvainojums).
- pseidomānija Psihisks traucējums, kad slimnieks apvaino sevi noziegumos, kuros viņš nav vainīgs.
- nomētāt ar akmeņiem (kādu) publiski apvainot, nomelnot.
- afronts Publisks apvainojums.
- paskuda Riebeklis (apvainojums, pazemojošs apzīmējums); draņķis.
- bezkaunība Runa, rīcība, kas aizskar, apvaino.
- lamas Rupji, apvainojoši, aizskaroši vārdi, izteicieni.
- gražot Sabozgties, apvainoties.
- apmētāt Sacīt vairākkārt (ko apvainojošu, nepatīkamu, asu, nievīgu).
- spuras gaisā saka par cilvēku, kas pēkšņi ir sadusmojies, apvainojies.
- sekste gaisā saka par iedomīga cilvēku; saka par cilvēku, kas ir apvainojies, sadusmojies.
- aste gaisā saka par iedomīgu cilvēku, arī par cilvēku, kas ir apvainojies, sadusmojies.
- uzmest degunu saka, ja kāds (parasti sieviete) izrāda nepatiku, apvainojas, sadusmojas.
- deguns ir gaisā (kādam) saka, ja kāds dusmojas, ir apvainojies.
- stiept garu lūpu saka, ja kāds gatavojas raudāt, ir apvainojies.
- aci pret aci, zobu pret zobu saka, ja rīkojas pēc principa atdarīt, atriebt par pāridarījumu, apvainojumu tieši pašam vaininiekam.
- zobs pret zobu saka, ja rīkojas pēc principa atdarīt, atriebt par pāridarījumu, apvainojumu tieši pašam vaininiekam.
- zobu pret zobu saka, ja rīkojas pēc principa atdarīt, atriebt par pāridarījumu, apvainojumu tieši pašam vaininiekam.
- uzkāpt (arī uzmīt) uz varžacīm sāpīgi aizskart, apvainot (kādu); pateikt nepatīkamu patiesību (kādam).
- uzmīt (arī uzkāpt) uz varžacīm sāpīgi aizskart, apvainot (kādu); pateikt nepatīkamu patiesību (kādam).
- (uz)mīt (arī (uz)kāpt) uz varžacīm sāpīgi aizskart, apvainot (kādu); pateikt nepatīkamu patiesību (kādam).
- sapūsties Saskaisties; arī apvainoties.
- lamāt Saukt (kādu) rupjos, apvainojošos, aizskarošos vārdos, izteicienos; teikt (kādam) šādus vārdus, izteicienus.
- apzagļavot Saukt kādu par zagli, apvainot zādzībās.
- apskrieties Savienojumā "sirds apskrienas" - pārņem sarūgtinājums, apvainojums.
- aptecēties Savienojumos "sirds, dūša aptekas" - pārņem sarūgtinājums, apvainojums, arī dusmas.
- čumma Savilktas lūpas; cilvēks, kas uzmetis lūpu (apvainojies, dusmīgs) un nerunā.
- mest dubļus (uz kādu) smagi, nepatiesi apvainot; ķengāt.
- ekspiācija Tādas personas šķīstīšanās, kas apvainojusi dievus; grēka (nozieguma) izpirkšana.
- izaicinošs Tāds, kas apvaino, kaitina, izraisa nepatiku; tāds, kas liek asi reaģēt.
- apvainots tāds, kas ir apvainots
- smalkjūtīgs Tāds, kas ir uzmanīgs, iejūtīgs pret citiem, arī izturas tā, lai kādu neapvainotu.
- bezkaunīgs Tāds, kas neizjūt kaunu, tāds, kas izturas ļoti nesmalkjūtīgi, netaktiski; tāds, kas aizskar un apvaino.
- apvainots Tāds, kurā izpaužas apvainojums.
- nepieklājīgs Tāds, kura izturēšanās, rīcība, runa ir pretrunā ar pieklājības normām; tāds, kas aizskar, apvaino kādu.
- netaisns Tāds, kura izturēšanās, rīcība, runa ir pretrunā ar taisnīguma izjūtu; tāds, kas nepelnīti vēršas pret kādu (piemēram, apvainojot, nosodot viņu); netaisnīgs (1).
- netaisnīgs Tāds, kura izturēšanās, rīcība, runa ir pretrunā ar taisnīguma izjūtu; tāds, kas nepelnīti vēršas pret kādu (piemēram, apvainojot, nosodot viņu).
- nepieklājīgs Tāds, kura saturs aizskar, apvaino; bezkaunīgs, rupjš.
- bezkaunīgs Tāds, kura saturs aizskar, apvaino; nepieklājīgs, rupjš.
- dzelonis Tas, kas apvaino, ievaino kāda jūtas u. tml. (piemēram, vārdi, izturēšanās).
- apvainotājs Tas, kas apvaino.
- apvainotais Tas, ko apvaino.
- ķengāties Teikt ļoti rupjus, apvainojošus, aizskarošus vārdus, izteicienus; saukt kādu šādos vārdos.
- lamāties Teikt rupjus, apvainojošus, aizskarošus vārdus, izteicienus; saukt kādu šādos vārdos, izteicienos.
- aizstāvēties Tiesas procesā atspēkot pret sevi vērstos apvainojumus vai mīkstināt savu vainu.
- izvainot Turēt par vainīgu; pelt; apvainot nepatiesi.
- pūtielis uzpūtīgs, vārīgs cilvēks, kas ātri jūtas apvainots.
- mikroagresija var izpausties kā sīki verbāli vai neverbāli apvainojumi (piemēram, ar balss toni, mīmiku, žestu), neiecietīga uzvedība vai attieksme pret indivīdu, grupu vai apkārtējo vidi dažādās ikdienas situācijās; var būt kā apzināta, tā neapzināta.
- apvainojums Vārds vai izteiciens, arī rīcība, izturēšanās, kas apvaino (1).
- lamuvārds Vārds, ko lieto tā, lai apvainotu kādu, aizskartu kāda godu, pašcieņu; lamu vārds.
- lamu vārds vārds, ko lieto tā, lai apvainotu kādu, aizskartu kāda godu, pašcieņu.
- aizastāties Vēršoties pret izteiktajiem apvainojumiem, pārmetumiem u. tml., citu priekšā atzīt (kādu) par nepatiesu, apvainotu.
- inkulpāts viduslaikos inkvīzīcijas procesā - persona, kas apvainota smagā noziegumā, pirms sākusies nopratināšana pēc apsūdzības punktiem.
- aizvainojums Viegls, negribēts apvainojums.
- pelt vienam otru apvainot un apmelot.
- narvoties Vienam otru, citam citu nozākāt, apvainot.
Citās vārdnīcās nav šķirkļa apvaino.