aizvainojums
aizvainojums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | aizvainojums | aizvainojumi |
| Ģen. | aizvainojuma | aizvainojumu |
| Dat. | aizvainojumam | aizvainojumiem |
| Akuz. | aizvainojumu | aizvainojumus |
| Lok. | aizvainojumā | aizvainojumos |
1.Pārdzīvojums, kas rodas, kad (kāds) aizvaino; rīcība, izturēšanās, runa u. tml., kas aizvaino.
PiemēriKad šķiet, ka teju, teju pārņems aizvainojums, labāk uzreiz izvēlēties piedošanu.
- Kad šķiet, ka teju, teju pārņems aizvainojums, labāk uzreiz izvēlēties piedošanu.
- Ja izvēlēsies dzīvot bez aizvainojuma, tā būs viena no labākajām dzīvē izdarītajām izvēlēm.
- Atkal esmu aizvainojuma un dusmu pilna.
- Ludvika kungs neslēpa aizvainojumu.
- Skatiens neko neizteic — ne aizvainojumu, nedz prieku.
- Aizvainojums briest mums dziļi kaut kur sirds apvidū.
2.Viegls, negribēts apvainojums.
PiemēriMediācijas priekšnoteikums ir, ka konfliktējošās puses lietišķi risina strīdīgos jautājumus, izturas godīgi viena pret otru, cenšas saprotoši ieklausīties otrā, neizsaka nevajadzīgus pieņēmumus un aizvainojumus, neapvaino un nepazemo viena otru.
- Mediācijas priekšnoteikums ir, ka konfliktējošās puses lietišķi risina strīdīgos jautājumus, izturas godīgi viena pret otru, cenšas saprotoši ieklausīties otrā, neizsaka nevajadzīgus pieņēmumus un aizvainojumus, neapvaino un nepazemo viena otru.
- - Noa atmeta ar roku Zalktienes aizvainojumam.
- Henrijs, kurš uzskatīja, ka ar aizvainojumiem bērns jāmudina vairāk censties, nekautrējās to Pīrsam norādīt.
- Resnās vecenes aizvainojumi ir tiesas spriedums.
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit