Paplašinātā meklēšana

Meklējam filoz..

Vārdos nav.

Vārdu savienojumos nav.

Atrasts skaidrojumos (283):

cogito, ergo sum "Es domāju, tātad es esmu" - franču filozofa Dekarta (1596.-1650. g.) pamattēze.
fikcionālisms "It kā" filozofija, pēc kuras vispārīgie jēdzieni, priekšstati un kategorijas ir fikcijas, kas radītas, lai regulētu mūsu sajūtas un rīcību; izstrādājis vācu filozofs H. Faihingers (1852. - 1933. g.).
omnia mea mecum porto "visu savu mantu nēsāju līdzi" (sengrieķu filozofa Bianta izteiciens) - cilvēka īstā bagātība ir viņa iekšējais saturs.
sofistika [sofistu]{s:2003} izveidotais filozofijas virziens.
volteriānisms 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā - progresīvo apgaismošanas strāvu un reliģiskās brīvdomības parastais apzīmējums; volteriānisms saistīts ar Voltēru (1694-1778), kas bija ievērojams franču rakstnieks, filozofs apgaismotājs, baznīcas un feodālās iekārtas pretinieks.
imanences filozofija 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma filozofijas virziens, kura pamatā ir uzskats, ka ārpus subjektīvās apziņas nekas neeksistē, objekts ir nesaraujami saistīts ar subjektu.
evolucionisms 19. gs. vidū izveidojies filozofisks virziens, kas pasludināja attīstības principu par visu aptverošu.
neoracionālisms 20. gs. 1. p. racionālisms filozofijā, kas akcentē dabaszinātnisko izziņas specifiku.
neopozitīvisms 20. gs. pozitīvisms; tā pārstāvji par vienīgajām zināšanām uzskata atsevišķo zinātņu atziņas, atsakās no filozofiskiem skaidrojumiem, neatzīst klasiskās filozofiskās problēmas.
imadžisms 20. gs. sākumā - angļu un amerikāņu dzejas virziens, kas balstījās uz intuitīvisma filozofiju un simbolismu, sludināja pilnīgu brīvību tēmu izvēlē, par galveno uzskatīja skaidrus, noteiktus tēlus, izmantoja ikdienas sarunvalodu.
pirmssokratieši Agrie sengrieķu filozofi 6. un 5. gs. p. m. ē., kā arī daži to sekotāji (galv. pārstāvji: Taless, Anaksimandrs, Anaksimens, Heraklits, Ksenofans, Pitagors, Parmenīds, Empedokls, Anaksagors, Leikips un Dēmokrits), kas risināja gk. natūrfilozofiskus jautājumus
tomisms Akvīnas Toma mācība, katoļu filozofijas virziens, kas apvieno atklāsmes reliģiju ar prāta atzinumiem
Bergsons Anrī Luī Bergsons (1859.–1941. g.), filozofs, Franču akadēmijas loceklis
Sv. Anselms Anselms no Kenterberijas (Anselm of Canterbury; 1033.-1109. g.) - itāļu teologs un filozofs, sholastikas pamatlicējs, kurš rakstīja: "Es necenšos saprast, lai varētu ticēt, bet ticu, lai varētu saprast."
aporija Antīkajā filozofijā - loģiska grūtība, nepārvarama pretruna problēmas risināšanā
elements Antīkajā filozofijā - tas pats, kas stihija (uguns, gaiss, ūdens un zeme)
stihija Antīkajā filozofijā - viens no dabas pamatelementiem: uguns, gaiss, ūdens, zeme
kvintesence Antīkajā filozofijā ēters, piektais elements (blakus četriem zemes elementiem - ūdenim, zemei, ugunij, gaisam)
arhetips Antīkās filozofijas vēlīnā perioda pirmtēls, ideja
stoicisms Antīkās filozofijas virziens, kura ētiskajam ideālam raksturīga pašsavaldība, neuzbudināmība
skepticisms Antīkās filozofijas virziens, kura piekritēji apšaubīja vai noliedza zināšanu ticamību, neatzina iespējas racionāli pamatot cilvēka izturēšanās normas
zuhdijāta Arābu klasiskās poēzijas žanrs, neliela apjoma liriski filozofiski darbi, kuru galvenā tematika ir vilšanās dzīvē, dievbijīga atturība no dzīves priekiem, pesimistiskas pārdomas par nīcīgo pasauli
radītājcēlonis Aristoteļa filozofijā - viens no četriem lietu cēloņiem; atbildīgais darītājs; nepieciešamais apstāklis
eubūlija Aristoteļa filozofijā gudrība, saprātne, izmaņa
eunomija Aristoteļa filozofijā likumība kā taisnīga tiesiska kārtība (eutaksija)
entelehija Aristoteļa filozofijā, mērķtiecīgs virzītājspēks, kas piešķir matērijai formu, pārvērš iespējamību īstenībā
privācija Aristoteļa un viduslaiku filozofijas jēdziens defektīvu parādību skaidrošanai
hakims Ārsts, gudrais, Austrumu filozofiju zinātājs
antahkarana Austrumu filozofija un vēdu filozofija lieto šo vārdu lai apzīmētu saprātu, kas kontrolē fizisko ķermeni
mesnevī austrumu poēzijas žanrs; heroiska, romantiska vai filozofiski didaktiska poēma
Avicenna Avicenna Ibn Sīna (980.-1037. g.), filozofs, ārsts, dzejnieks, dzimis netālu no Buhāras, bet darbojies Persijā, darbi stipri ietekmējuši Eiropas filozofijas, medicīnas u. c. zinātņu attīstību
aditi Bezgalība; arī matērija (indiešu filozofijā)
Sv. Damaskas Jānis bizantiešu baznīcas darbinieks (ap 675.-749. g.), filozofs un dzejnieks, viens no Baznīcas tēviem
maija brahmanisma filozofijā - daudzveidīgas pasaules ilūzija, kas nezināšanas dēļ šķiet reāli eksistējoša, tādējādi aizsegdama dievību - vienīgo petiso realitāti; māja
kleša Budisma filozofijā ilūzija, ko rada cilvēka pieci maņu orgāni un smadzenes
sautrantika Budisma pamatvirziena hinajanas filozofiskās skolas virziens, kas postulēja, ka pastāv labā un ļaunā sēklas, kas mīt cilvēkos, bet uzdīgst tikai labvēlīgos apstākļos
bhavačakra budisma reliģiski filozofiskajā doktrīnā un mitoloģijā - mūžīgās esamības, sansāras eksistences forma, universāls princips, pēc kura visa radība lemta arvien no jauna atgriezties pasaulē
nirvāna Centrālais jēdziens indiešu reliģijā un filozofijā, it īpaši budismā: pilnīgs laimes, miera, atbrīvotības stāvoklis, kad izzūd visas dzīves alkas, saplūsme ar dievišķo
domātājs cilvēks, kam piemīt filozofiskas domāšanas spējas; arī filozofs
ģeokrātija dabas (Zemes) vara pār cilvēci; fatālistu filozofiskā koncepcija
anekantevada Daudzpusības teorija džainisma filozofijā, kas māca, ka jebkura patiesība jāapskata no tā viedokļa, no kura tā radusies
neosholastika Dažādas filozofiskas un teoloģiskas mācības, kas periodā pēc v-laikiem veidojās gk. katoļu baznīcas ietvaros
sinkrētisms Dažādu reliģisko vai filozofisko uzskatu savienošana vai sajaukšana tādējādi, ka pretrunas paliek apslēptas
psihoīds Dažos filozofijas un bioloģijas virzienos immateriāls, dvēseliskai būtnei analogs spēks jeb faktors, kas mērķtiecīgi veido un kārto organisma norises tā, ka dzīvība organismā tiek radīta, uzturēta un attīstīta noteiktā veidā un virzienā
eutīmija Dvēseles miers un līdzsvars, Dēmokrīta filozofijā katras darbības mērķis un īstā svētlaimība
biosofija Dzīves gudrība, dzīves filozofija
natūrisms Dzīves veids un filozofija - kaila ķermeņa kulta sludināšana apvienojumā ar videi draudzīga dzīves veida popularizēšanu, nūdisma paveids, kura piekritēji arī uzturā cenšas patērēt pārtikas produktus, kas ir izaudzēti un saražoti, izmantojot videi draudzīgu tehnoloģiju
Bruno Džordāno Bruno - itāliešu filozofs (Giordano Bruno; 1548.-1600. g.), ko sadedzināja uz sārta par brīvdomību un ķecerību
golems Ebreju filozofijā - jebkas tāds, kam piemīt vēl neīstenots potenciāls
katarse Emocionāla attīrīšanās un šķīstīšanās, kas ar cilvēku notiek, kad viņš pārdzīvo žēlumu vai bailes (piem., traģēdijas izrādē); sengrieķu filozofijā un estētikā ar katarsi skaidroja estētiskā pārdzīvojuma būtību
izziņas teorija filozofijas daļa, kas pētī izziņas procesu; gnozeoloģija
emerdžentā evolūcija filozofijas mācība, kas aplūko attīstību kā lēcienveida procesu; materiālistiskās dialektikas pretstats
vēstures filozofija filozofijas nozare, kas pētī vēstures procesu motīvus, likumsakarības un vēsturisko izziņu iespējas
spekulatīvā filozofija filozofijas sistēmas, kuru pamatā ir atziņa, ka zināšanas iegūstamas nevis empīriskas pieredzes ceļā, bet gan ar intelektuālu intuīciju, pārjutekliski vai abstraktu prātojumu ceļā u. tml.
sinerģisms filozofijas virziens, kura pamatā ir apgalvojums, ka pasaules uztverei jābūt viengabalainai, vienotai un daudzpusīgai
pantelisms filozofiska mācība, kas par pasaules procesu pamatu pasludina gribu
destrukcija filozofisko postulātu pamatu noskaidrošana (viens no M. Heidegera fundamentālās ontoloģijas centrālajiem jēdzieniem)
dialektiskais materiālisms filozofisku uzskatu sistēma, ka apziņu rada matērija (materiālisms) un ka viss mainās (dialektika)
bergsonisms Franču filozofa A. L. Bergsona mācība, "procesuālā filozofija", kas galveno nozīmi piešķir kustībai, izmaiņām un evolūcijai
sic et non franču filozofa un teologa P. Abelāra (1079.-1142. g.) ieviests pretēju pieņēmumu argumentācijas paņēmiens
teijārisms Franču filozofa, paleontologa un katoļu teologa Pjēra Teijāra de Šardēna (1881.-1955. g.) macība, kas apvienoja dabaszinātņu un kristietības elementus, par mērķi uzskatot cilvēces garīgās un sabiedriskās attīstības pilnīgu vienotību
nīčeisms Fridriha Nīčes (Nīcšes) un viņa piekritēju filozofisko uzskatu kopums, kas sludināja neierobežotu individuālismu, stipra cilvēka (t. s. pārcilvēka) kultu, atteikšanos no novecojušām ētikas un morāles normām
nīčisms Fridriha Nīčes (Nīcšes) un viņa piekritēju filozofisko uzskatu kopums, kas sludināja neierobežotu individuālismu, stipra cilvēka (t. s. pārcilvēka) kultu, atteikšanos no novecojušām ētikas un morāles normām
Ksantipe Grieķu filozofa Sokrata sieva, kuras vārds kļuvis par ļaunas un ķildīgas sievietes apzīmējumu
plotīnisms Grieķu filozofiskā skola, jaunplatonisma paveids
pirronisms Grieķu skeptiskā filozofa Pirrona un viņa piekritēju mācība
hēgelisms Hēgeļa filozofija un uz tās pamata radušies filozofijas, virzieni
neohēgelisms Hēgeļa filozofijas skolas radikālais spārns; jaunhēgelisms
jaunhēgelisms Hēgeļa filozofijas skolas radikālais spārns; neohēgelisms
doksogrāfi Hellēnisma laikmeta autori, kuru darbos apcerēti sengrieķu filozofu uzskati
Īšvara hindu mitoloģijā - viens no Šivas vārdiem; daudzās hinduistu sektās visi dievi (arī augstākā triāde - Brahma, Višnu un Šiva) tika uzskatīti par viņa hipostāzēm, bet vēdantas filozofijā viņš parādās kā pasīvā absolūta (brahmana) aktīvā manifestācija
prāna Hinduismā - dzīvas būtnes ķermenī esošais dzīvības spēks jeb dzīvības dvašas, ko hindu filozofija iedala desmit kategorijās
advaita Hinduisma filozofijas sistēma, kas māca, ka šī pasaule ir ilūzija un ka patiesība ir viena un nedalāma
daršanašāstras Hinduisma raksti ar filozofiskām koncepcijām (daršana) un dažu vēdisko un tamtrisko skolu prakses aprakstiem
Buridāna ēzelis hipotēze, kas apgaismo gribas brīvības problēmu: ēzelis starp divām vienāda lieluma siena kaudzēm nomirst badā, jo nespēj izvēlēties nevienu no tām; šī dilemma tiek kļūdaini piedēvēta franču filozofam Žanam Buridānam (14. gs.)
spinozisms Holandiešu filozofa B. Spinozas (1632-1677) filozofijas mācība
eidētika Huserla filozofijā - mācība par "tīrām būtībām" vai apziņas parādību "ideālajām formām"
hilētisks Huserla filozofijā - pilnīgi bezveidīgi tīrie, pirmie dati kā maņu, tā jūtu sfērā
transcendentālais I. Kanta filozofijā - aprioras izziņas formas, kas sakārto empīriskās izziņas materiālu
dvēsele Ideālistiskajā filozofijā un psiholoģijā - kāds no apziņas elementiem
kontemplācija Ideālistiskajā filozofijā, reliģijā - intuitīva, emocionāli mistiska domas darbība, kas saista apziņu ar garīgo esamību
neokantisms Ideālistiskās filozofijas virziens, kas radās 19. gadsimta otrajā pusē un attīsta Imanuela Kanta filozofijas ideālistiskos un metafiziskos elementus
enerģētisms Ideālistisks filozofijas novirziens, kas apgalvo, ka kustība pastāv bez matērijas, un kas visas dabas parādības reducē uz enerģiju, kurai nav materiālas bāzes
monadoloģija Ideālistisks virziens 17. gs. filozofijā (Leibnics un viņa piekritēji), kas atzina monādes par primārajiem visa esošā elementiem; plurālisma veids
kita Iecienīts dzejas žanrs tradicionālajā Austrumu literatūrā - apjomā neliels (parasti sastāv no 2-5 beitiem), filozofiska vai didaktiska rakstura lirisks dzejolis
izfilozofēties ilgāku laiku, daudz filozofēt
kantisms Imanuela Kanta filozofija un uz tās pamata radušies filozofijas virzieni
darma Indiešu filozofijā un hinduismā: pārpasaulīgs mūžīgs morāles likums; sociāltikumiski "pareizas dzīves" principi; dharma
karma Indiešu filozofijā un reliģijā - cilvēka vai citas dzīvās būtnes dzīves un darbības seku kopums, kas uzlabo vai pasliktina tās likteni; atkarībā no tā, kā cilvēks pildījis dzīves priekšrakstus, nākamajā dzīvē viņa dvēsele pārdzimst cildenākā vai zemākā veidolā
ahinsa Indiešu filozofijas un reliģijas ētiskais princips, kas paredz atturēšanos no kaitīgas rīcības attieksmē pret visu dzīvo
Madhva Indiešu filozofs (1197.-1280. g.), kurš vēršoties pret Šankaras monismu izveidoja duālistisku skolu; viņš pielūdza Višnu un uzskatīja, ka Dievs ir uz mūžiem nošķirts no dabas pasaules
mokša Indiešu reliģijā un filozofijā - dvēseles atbrīvošanās no empīriskās eksistences un ciklisko pārdzimšanu (reinkarnāciju) virknes (hinduismā); apskaidrība, pasaules realitātes jeb savas nerealitātes saskatīšana un atbrīvošanās no ciešanām kā vārti uz nirvānu (budismā)
apolloniskums Individualizētība, racionalizētība un apzinīgums cilvēku sabiedrībā (vācu filozofa Fridriha Nīčes izpratnē), kā pretstatījums dionīsiskajam - kolektīvajam, iracionālajam un liriskajam
madrigāls Itāliešu vienstrofas dzejolis sākotnēji ar idillisku, vēlāk arī ar filozofisku, didaktisku, satīrisku saturu
Akvīnas Toms itāļu teologs un filozofs ("Thomas Aquino", 1225.-1274. g.), katoļu baznīcas dogmatiķis, viduslaiku sholastikas pārstāvis, dominikāņu mūks, 1323. g. pasludināts par svēto, galvenais darbs "Teoloģijas summa" ("Summa theological"), 1879. g. viņa mācība neotomisma formā kļuva par oficiālo katoļu baznīcas filozofiju
Pētera akadēmija izglītības un zinātnes iestāde Kurzemē 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā ("Academia Petrina"), ko uzturēja Kurzemes hercogs P. Bīrons par saviem līdzekļiem, atklāta Jelgavā 1775. g. 29. jūnijā, tajā varēja apgūt teoloģiju, jurisprudenci, filozofiju, grieķu un latīņu valodu un literatūru, jaunās valodas, retoriku, vēsturi, matemātiku, dabaszinātnes, jāšanu, paukošanu, dejas; vairāki priekšmeti tika mācīti universitātes kursa apjomā, bet nebija atļauts piešķirt akadēmiskos grādus. 1795. g. pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai pārdēvēta par Akadēmisko ģimnāziju ("Gymnasium academium")
epistemoloģija Izziņas teorija, filozofijas daļa, kas pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas, gnozeoloģija
maija Jēdziens indiešu reliģijā, filozofijā un kultūrā, kas var izpausties kā brīnumains spēks vai ilūzija; māja
atpriekšmetiskošanās Jēdziens marksistiskajā filozofijā - praktiskas darbības produktos vai kultūras vērtībās iemiesoto darba rezultātu iekļaušanās darba procesā, lietu un garīgās kultūras vērtību satura un iekšējās loģikas transformācija cilvēka darbaspējās, prasmē, zināšanās
vidžnjānavāda Jogāčāra - mahājānas budisma reliģiskās filozofijas skola, kas attīstīja ideju par tīrās, no jebkura satura atrautās apziņas iegūšanu gk. ar jogas palīdzību
Talmūds Jūdaisma reliģisko, filozofisko, ētisko, tiesisko, sadzīves priekšrakstu, mācību krājums; attiecīgā grāmata
kriticisms Kantisms - I. Kanta un viņa piekritēju t. s. kritiskā filozofija, arī sekotāju attīstītie filozofijas virzieni
neoaugustīnisms Katoliskās filozofijas virziens mūsu dienās, kas attīsta Platona un Augustīna tradīcijas
neotomisms Katoļu baznīcas vadošais filozofijas virziens, kas balstās uz Akvinas Toma mācību un pretendē uz ticības un prāta sintēzi
cinisms Kiniķu filozofiskā mācība Senajā Grieķijā, kas demonstratīvi noliedza jebkādus sociālos sakarus, aicināja atteikties no ģimenes, paražām, morāles normām
šruti Kopējs hinduisma svēto tekstu kompleksa nosaukums: Vēdas. Upanišadas, Upavēdas (jaunākās Vēdas) un Vēdangas (filozofijas, astronomijas, rituālās prakses un citu reliģisko priekšrakstu traktāti)
apoloģēti Kristiešu rakstnieki (Justīns, Origens, Terlulliāns), kas 2.-3. gs. aizstāvēja kristietību pret jūdaisma, pagānisma un antīko filozofu uzbrukumiem
apologēti Kristiešu rakstnieki (Justīns, Origens, Terlulliāns), kas 2.-3. gs. aizstāvēja kristietību pret jūdaisma, pagānisma un antīko filozofu uzbrukumiem; apoloģēti
patristika Kristietības reliģiskā un filozofiskā mācība, ko no 2. līdz 8. gadsimtam izveidoja sevišķi autoritatīvi autori (baznīcas tēvi)
komplementaritātes princips kvantu fizikas, vēlāk arī visas modernās zinātnes un dabas filozofijas pamatpostulāts, ko 1927. g. formulēja dāņu fiziķis N. Bors: "Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir liela Patiesība"
čja Ķīniešu domāšanas, filozofijas skolas
taidzi Ķīniešu filozofijā mūžīgais avots un visa pirmsākums
Mendzi Ķīniešu filozofs (ap 371.-289. g. p. m. ē.), kurš paplašināja un attīstīja Konfūcija mācību, uzskatīja, ka pasaules pamatā ir morāla kārtība un zināšanas par šo kārtību var iegūt meditācijas ceļā
si šu ķīniešu filozofu grāmatu sakopojums, kurā ietilpst četri seno konfūcisma domātāju sacerējumi (5.-3. gs. p. m. ē.), kas 12. gs. tika savākti, apstrādāti, sakopoti un pasludināti par konfūcisma kanona galveno sastāvdaļu
daoisms ķīniešu reliģiski filozofisku uzskatu sistēma, kuras pamatā ir mācība par to, kā cilvēkam sasniegt pilnību pašattīstības ceļā
faczja Likumnieki - filozofiskās un politiskās domas virziens Senajā Ķīnā, radās 4. gs. v. p. m. ē., vērsās pret ģints iekārtas paliekām, cīnījās par Ķīnas apvienošanu, atzina despotisku valsts varu un sodu sistēmu, kas pilnīgi pakļauj cilvēku
fadzja Likumnieki - filozofiskās un politiskās domas virziens Senajā Ķīnā, radās 4. gs. v. p. m. ē., vērsās pret ģints iekārtas paliekām, cīnījās par Ķīnas apvienošanu, atzina despotisku valsts varu un sodu sistēmu, kas pilnīgi pakļauj cilvēku
panģeometrija Lobačevska ģeometrija, kas atzīst vairāk nekā trīs dimensijas; tai ir liela filozofiska nozīme tai ziņā, ka tā pierādījusi iespēju loģiski domāt arī tādas lietas, kas stāv ārpus laika un mūsu parastā izplatījuma
dianoioloģija mācība par domāšanas spēku, vērojama Lamberta un Šopenhauera filozofija
divējādā patiesība mācība par filozofijas un teoloģijas patiesību savstarpējo neatkarību un to pretrunas iespēju; radās v-laikos
māja Maija - jēdziens indiešu reliģijā, filozofijā un kultūrā, kas var izpausties kā brīnumains spēks vai ilūzija
simfonisms Māksliniecisks princips, kura pamatā ir filozofiski vispārināts īstenības atspoguļojums mūzikā; komponista prasme mērķtiecīgi izmantot simfoniskā orķestra izteiksmes līdzekļus, rakstot attiecīgā žanra mūziku
metamatēmatika Matemātikas filozofija
loģicisms Matemātikas filozofijā - koncepcija, kuras pamatā ir hipotēze, ka visas matemātikas atzinās ir atvedināmas no loģikas
intuicionisms Matemātikas filozofisko pamatojumu virziens, kas par matemātikas avotu un tās konstrukciju pareizuma kritēriju atzīst intuīciju
lokājata Materiālistiskas ievirzes filozofiska mācība senajā Indijā
čarvaka Materiālistisks virziens senās Indijas filozofijā, lokājatas paveids
sofioloģija Mistiski filozofiska sistēma pareizticībā, kuras mācības pamatā ir priekšstats par "Sofiju" (gr. gudrība) kā "Dieva iekšējo būtību", kam ir divi aspekti - debesu un zemes
hesihasms Mistisks reliģiozi filozofiskās un sabiedriski politiskās domas virziens Bizantijā
analītiskā filozofija mūsdienu filozofijas virziens, kas filozofiju reducē uz izziņas valodisko līdzekļu analīzi
hermeneitika Mūsdienu filozofiskā mācība par to, kā ar valodas līdzekļu palīdzību vai citādā veidā izskaidrojama (izprotama) cilvēka esamība, vēsture, kultūra un līdz kādai robežai te iespējams izvairīties no subjektivitātes
personālisms Mūsdienu reliģiskās filozofijas virziens, kas personību uzskata par esamības pirmelementu un augstāko garīgo vērtību, bet pasauli - par visaugstākās personas - Dieva - radošās darbības izpausmi
šansara Mūžīgās atkalpiedzimšanas un dzīves riņķis ar visām tā ciešanām indiešu filozofijā
natūrfilozofs Natūrfilozofijas pārstāvis
ālita Neatrisināms; dažu sengrierķu filozofu (Megaras skola) uzskats, ka ir pasaules un dzīves grūtākie jautājumi, uz ko var atbildēt tikai ar "jā" vai "nē", bet īsto atbildi nekad nav iespējams iegūt
adžīva Nedvēsele, jēdziens džainisma filozofijā, kas māca, ka pastāv neskaitāmas dzīvas un nedzīvas substances, kas reprezentē prāta un matērijas dihotomiju
apeirons Neierobežota, bezgalīga, mūžīgā kustībā esoša pirmviela sengrieķu filozofijā
pafilozofēt neilgu laiku, mazliet filozofēt
per accidens nejaušs; sholastiskajā filozofijā - tāds, kas lietai piemīt gadījuma pēc; pretmets - _per se_
ismi Nicinošs apzīmējums modernajiem filozofijas un mākslas veidiem
vec- norāda, ka salikteņa otrajā daļā nosauktais ir kādas, piemēram, mākslas, filozofijas skolas senākais novirziens
euforisms Novirziens filozofijā - eudaimonisma un perfekcionisma apvienojums, kas par cilvēka pēdējo un augstāko mērķi uzlūko pilnīgu personību un valsts pilnību
ideja Objektīvā ideālisma filozofijā - pasaules vēsturiskās attīstības pirmcēlonis
de omnibus dubitandum par visu jāšaubās (Dekarta filozofijas izejpunkts)
prāna pareiza elpošana kā indiešu agrīnās filozofijas pamatkoncepcija, saskaņā ar kuru elpošana nodrošina organisma dzīvības procesu norisi
eupraksija Pareiza, laba un taisnīga darbība, Sokrāta filozofijā viens no tikumības principiem; Aristoteļa ētikā tikumiskās darbības mērķis
21. novembris Pasaules filozofijas diena
Šankara Pazīstamākais klasiskās hinduisma filozofijas skaidrotājs (788.-820. g.), attīstīja upanišadu mācību un paziņoja, ka reāla ir tikai mūžīgā esamība, savukārt parādību pasaule ir maijas ilūzija
ēters pēc sengrieķu filozofu uzskatiem - gaisa augšējais, mirdzošais slānis; viens no sākotnējiem materiālajiem elementiem
sensitīvi personas dati personas dati, kas norāda personas rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselību vai seksuālo dzīvi
saliktās tatvas piecu primāro tatvu kombinācija pa divām, ar kurām var izteikt dažādus ēteriskās fizioloģijas un tantrisma ezoteriskās filozofijas jēdzienus
eksistenciālais sociālais darbs pieeja sociālajā darbā, kas idejiski sakņojas eksistenciālisma filozofijā un ir saistīta ar humānistisko un holistisko pieeju, no kurām pārņemta atziņa par cilvēku kā unikālu un neatkarīgu personību, kas spējīga īstenot pozitīvas pārmaiņas attiecībās ar citiem
principiālā koordinācija pieņēmums, ka filozofijas izejpunkts ir subjekta un objekta vienība pieredzē
adversārijas Piezīmes par filozofiju, valodām, zinātni
aizfilozofēties pilnīgi iegrimst filozofēšanā
ataraksija Pilnīgs dvēseles miers, ko, pēc dažu antīko filozofu domām, prātnieks sasniedz, izzinādams pasauli, pārvarēdams bailes, aizspriedumus u. tml.
pirmssokratisks pirmssokrastiskais periods - senākais periods Senās Grieķijas filozofijā (6.-5. gs. p. m. ē.), kad filozofija pirmo reizi kļuva par patstāvīgu zinātni
Beils Pjērs Beils - franču filozofs un teologs (Pierre Bayle; 1647.-1706. g.), izdeva "Vēsturisko un kritisko vārdnīcu", ko uzskata par "Enciklopēdijas" priekšteci
komunikācijas teorijas plaša daudzveidīgu teoriju grupa, kas skaidro komunikācijas procesus, problēmas un efektus un kuru aizsākumi saistāmi ar Platona filozofiju un Aristoteļa retoriku; mūsdienās aptver dažādu zinātnes nozaru teorijas
platonists Platona filozofisko ideju atbalstītājs
platoniķis Platona filozofisko ideju atbalstītājs; platonists
gollisms Politiska filozofija, kas sakņojas franču politiskā un militārā vadoņa Šarla de Golla idejās (gk. iedibināt un nosargāt stingri centralizētu valdīšanu, kā arī neuzņemties starptautiskas saistības uz nacionālo interešu rēķina), taču savā ietekmē neaprobežojas nedz tikai ar gollistu partijām, nedz tikai ar Franciju
normatīvisms Politiskās un tiesiskās domas virziens, kas radās 20. gs. 1. p. uz neopozitīvisma un neokantisma filozofijas bāzes
ideoloģija Politisko, tiesisko, morālo, estētisko, reliģisko un filozofisko uzskatu un ideju sistēma
limitisms Populārfilozofiska mācība, kas tika izplatīta 20. gs. 1. ceturksnī, un oponēja kantiskam ideālismam, mācīja, ka realitāte ir izzināma, cilvēku atziņu definēja kā mainīgu lielumu, kas nemitīgi tuvojas esamībai kā savai robežai
aksiosofija Praktiska vērtību filozofija
fidentiāls R. Avenārija filozofijā pazīšanas jūtas, pazīšanas pārdzīvojums
modernisms Reliģijas un filozofijas virziens, kas cenšas apvienot mūsdienu zinātnes (it īpaši dabaszinātņu) atziņas ar reliģijas dogmām
sholastika Reliģiskā filozofija (viduslaikos), kuras galvenais mērķis bija kristīgās ticības dogmu racionālistiska sistematizācija, apoloģija, izmantojot formālās loģikas paņēmienus
teodiceja Reliģiski filozofiska doktrīna, kuras mērķis ir novērst pretrunu starp Dievu kā absolūti labu būtni un pasaulē eksistējošo ļaunumu
deisms Reliģiski filozofiska mācība (17. un 18. gadsimtā), kas Dievu vai dievišķu spēku atzīst par bezpersonisku pasaules pirmcēloni, Visuma arhitektu, kurš pēc pasaules radīšanas akta vairs neiejaucas dabas, sabiedrības un cilvēces dzīvē
vēdānta Reliģiski filozofiska mācība (sistematizēta m. ē. 8. un 9. gs.), kura viduslaikos radās Indijā un kura sludina cilvēka dvēseles vienību ar dievu, pasaules garu
teozofija Reliģiski filozofiska mācība par iespēju mistiskas intuīcijas un atklāsmes ceļā nonākt kontaktā ar Dievu
panenteisms Reliģiski filozofiska mācība, kas cenšas savienot panteismu (kas Dievu identificē ar pasauli) ar teistisku priekšstatu par Dievu kā personu, kas stāv pāri pasaulei (dabai)
panteisms Reliģiski filozofiska mācība, kas dievu identificē ar dabu un uzskata dabu par dieva iemiesojumu
teisms Reliģiski filozofiska mācība, uzskats, ka Dievs ir radījis pasauli un pārvalda to pēc savas gribas
gnosticisms Reliģiski filozofiskas mācības (1.-3. gs.), kurās bija apvienoti kristietības, austrumtautu reliģiju un sengrieķu filozofijas elementi
vehisms Reliģiski filozofisks virziens krievu inteliģences aprindās (19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā)
Lukrēcijs Romiešu dzejnieks un filozofs (ap 100.-55. g. p. m. ē.), kurš savā poēmā "Par lietu dabu" izklāstīja epikūrisma materālistiskās un racionālistiskās doktrīnas
garīgā kultūra sabiedrības un cilvēka garīgās darbības un tās rezultātu kopums (izziņa, tikumība, audzināšana un izglītība, tiesības, filozofija, ētika, estētika, zinātne, māksla, mitoloģija, reliģija)
filozofisks saistīts ar filozofiju (1), tai raksturīgs
filozofisks saistīts ar filozofiju (4), tai raksturīgs
natūrfilozofisks saistīts ar natūrfilozofiju, tai raksturīgs
stoicisks saistīts ar stoicisma (1) filozofiju
Bhagavadgita Sanskritā, Kunga (t. i., Krišnas) dziesma, indiešu filozofu reliģiska mācība, ap 200 g. pr. Kr., rakstīta sanskritā; ietilpst lielajā eposā "Mahabharāta"; uzsver iekšējās ticības Dievam nozīmi hinduismā
sili Satīriski heksametru panti, ko rakstīja jau filozofs Ksenofans, bet sevišķi Timons no Fliuntas, vēršot tos pret dažādām filozofiskām sistēmām
saientoloģija Scientoloģija - "lietišķā reliģiskā filozofija, kas balstīta uz dianētiku
efēbi Senajā Grieķijā - pilngadīgi jaunekļi (sākot ar 18 gadiem), kas mācījās kara mākslu, apmeklēja retoru, filozofu u. c. skolas
gimnasijs Senajā Grieķijā mācību iestāde dižciltīgiem jauniešiem, kas tur nodarbojās ar vingrošanu, mācījās politiku, filozofiju un literatūru
katedra Senajā Grieķijā un Romā - vieta, kur runāja retori un filozofi
sāmkhja Senākā no sešām hinduistu filozofijas skolām, kas radusies ap 6. gs. p. m. ē., tās uzmanības centrā ir gara un matērijas attiecības; vēlāk tā saplūda ar teistisko jogu
priekšsokrātiķi Senākie grieķu filozofi, kas dzīvoja pirms Sokrāta
sānkhja Senās Indijas filozofijas skola (ar uzplaukumu 3.-9. gs.), kas atzīst vēdu autoritāti un atzīst divus pirmcēloņus materiālo (prakriti) un garīgo (purušu), kuru mijiedarbība ir visas attīstības pamatā
sānkja Senās Indijas filozofijas skola, kura atzīst vēdu autoritāti un kuras pamatā ir mācība par cēlonību; izšķir divas realitātes - dabu (prakriti) un individuālo garu (purušu); sānkhja
organons Sengrieķu filozofa Aristoteļa (384.-322. g. pr. m. ē.) rakstu krājums - seši traktāti par loģiku
peripatētiķi Sengrieķu filozofa Aristoteļa skolnieki vai viņa skolas piekritēji
epikūrisms Sengrieķu filozofa Epikūra mācība, kas izceļ cilvēka saprātīgu tieksmi pēc laimes
platonisms Sengrieķu filozofa Platona mācība, kas garīgo pasauli pretstata reālo lietu pasaulei
eleāti Sengrieķu filozofi, kas 5. gs. p. m. ē. izveidoja mācību, ka īstenā esamība ir nemainīga un vienveidīga un ka jutekliskie pieredzējumi ir šķitums; elejieši
kalokagatija Sengrieķu filozofijā - cilvēka iekšējo un ārējo īpašību, viņa fizisko un garīgo spēju harmonija
kosmoloģija Sengrieķu filozofijā - mācība par dabu
nūss Sengrieķu filozofijā - prāts, sapratne, apziņa un pašapziņa kosmosā un cilvēkā; cilvēka spēja aptvert pirmprincipus
eidoss Sengrieķu filozofijā - redzamais, ārējais, āriene; veids; ideja; forma
sorīts Sengrieķu filozofijā pazīstams pierādījums tam, ka nav iespējams noteikt, cik graudu veido kaudzi; raksturo stihiski dialektisko minējumu par kvantitātes pāreju kvalitātē
pneima Sengrieķu filozofijā un medicīnā - dzīvības spēks, elpojamais gaiss, gars
megarieši Sengrieķu filozofijas Megaras skolas pārstāvji, kas sevišķi piekopuši strīdus mākslu, tādēļ tika saukti arī par eristiķiem (visa apstrīdētājiem)
megariķi Sengrieķu filozofijas Megaras skolas pārstāvji, kas tika saukti arī par eristiķiem (visa apstrīdētājiem)
kirēnieši Sengrieķu filozofijas skola, ko 4. gs. pr. m. ē. dibināja Aristips no Kirēnas; par augstāko labumu kirēnieši atzina jutekliskas baudas, dzīves baudīšanu; kirenaiķi; Kirēnas skola; kirēniķi
kirēniķi Sengrieķu filozofijas skola, ko 4. gs. pr. m. ē. dibināja Aristips no Kirēnas; par augstāko labumu kirēnieši atzina jutekliskas baudas, dzīves baudīšanu; kirenaiķi; kirēnieši; Kirēnas skola
kiniķi Sengrieķu filozofijas skola, ko dibinājis Sokrāta skolnieks Antistens 4. gs. p. m. ē.; noliedza sabiedrībā pieņemto morāli, aicināja uz askētismu, vienkāršību un atgriešanos pie dabas
ciniķis Sengrieķu filozofijas skolas pārstāvis, kura sludināja sabiedrisko un tikumisko normu neievērošanu, atgriešanos pie dabas; kiniķis
neopitagorisms sengrieķu filozofijas virziens, kas turpināja pitagorisma mācību; pastāvēja no 1. gs. p. m. ē. līdz 3. gs. m. ē.
Anaksimandrs Sengrieķu filozofs ("Anaximander", ap 610.-546. g. p. m. ē.)
Anaksimens Sengrieķu filozofs ("Anaximenes of Miletus", ap 558. - ap 525. g. p. m. ē.)
Antistens Sengrieķu filozofs ("Antisthenes; ap 435. - ap 370. g. p. m. ē.)
Platons Sengrieķu filozofs (427.-347. g. p. m. ē.), Sokrata skolnieks, mācīja teoriju par formām jeb idejām, kas ir ikdienas pieredzē doto parādību mūžīgie pirmtēli; pāri visam stāv Labā ideja, kas visām citām idejām piešķir vienotību un vērtību
Sokrats Sengrieķu filozofs (469.-399. g. p. m. ē.), skolotājs un Platona audzinātājs, mācīja jautājumu un atbilžu metodi, kuras uzdevums bija gūt konsekventu un racionālu atbildi un līdz ar to nonākt pie universālas patiesības; notiesāts uz nāvi par jaunatnes samaitāšanu un svešu dievu ieviešanu
Aristips Sengrieķu filozofs (Aristipus; ap 435. g. - 356. g. p. m. ē.)
Zoils Sengrieķu filozofs un kritiķis (4. gs. p. m. ē.), kas pazīstams ar saviem uzbrukumiem Homēra sacerējumiem
Plotīns Sengrieķu filozofs un neoplatonisma pamatlicējs (dz. ap 205.-269. g.), kura idejas ietekmēja agrīno kristietību; aprakstīja attiecības, kas pastāv starp pasauli un dvēseli, un savienoja Platona mācību ar Austrumu misticismu
Aristotelis Sengrieķu filozofs un zinātnieks (Aristotle; 384.-322. g. p. m. ē.), Platona skolnieks, sarakstījis ap 170 darbu dažādās zinātnes nozarēs
Pitagors Sengrieķu filozofs, mūziķis un matemātiķis (dzīvoja ap 570.-500. g. p. m. ē.), kurš mācīja, ka realitātes pamats ir skaitlis un ka matemātika sniedz ieskatu neredzamajā pasaulē; viņš mācīja par reinkarnāciju un ievēroja stingru veģetārismu
sofists Sengrieķu filozofu, arī daiļrunas skolotāju grupas pārstāvis (no 5. līdz 4. gadsimtam pirms mūsu ēras)
njāja Senindiešu filozofijas sistēma; īpašu vērību veltīja izziņas loģiskajiem aspektiem un atzina 4 drošus izziņas līdzekļus - uztvērumu, secinājumu, salīdzinājumu un pierādījumu; pieļāva arī nedrošus izziņas līdzekļus, ētikā aicināja atbrīvoties no pieķeršanās lietu pasaulei
vaišešika Senindiešu filozofiskā skola, kas pastāvēja 2.-1. gs. p. m. ē., atzina vēdu autoritāti, pauda senindiešu dabaszinātniskos uzskatus
vēdānta senindiešu filozofiski mistiskie traktāti, kas atradās Vēdu beigās
upanišadas Senindiešu filozofiskie un reliģiskie sacerējumi (sanskritā), kas saistīti ar vēdām un skaidro to dziļāko jēgu; saglabājušies 108 upanišadu teksti, kas radušies no 6. gs. p. m. ē. līdz 15. gs. m. ē.; upanišadas ietekmējušas indiešu filozofisko domu, kā arī Eiropas filozofus, sākot ar A. Šopenhaueru
prakriti Senindiešu mitoloģijā un filozofijā - jēdziens, kas apzīmē sākotnējo spēku un dabas radošo enerģiju, objektu pasaules pirmcēloni, kas nav matērija, bet gan pati materialitātes ideja, kas rada iluzoro "matēriju", no kuras sastāv redzamā pasaule
višišta advaita senindiešu reliģiski filozofisks novirziens, kas saistīts ar Rāmānudžas darbību un kam bija liela ietekme , sākot ar 11.-12. gs.; monistiska mācība; atzina pasaules realitāti un kritizēja mācības, kas pasauli uzskatīja par maiju (ilūziju)
daršana Seno indiešu filozofijas jēdziens, kas apzīmē spēju redzēt, pārdzīvojumu, pieredzi, sapratni, doktrīnu
transcendentālais Sholastiskajā filozofijā - esamības aspekti, kas atrodas aiz garīgās, empīriskas pasaules robežām
konceptuālisms Sholastiskās filozofijas virziens, pēc kura vispārīgie jēdzieni ir īpaša apziņas forma - pirmspieredzes koncepti
gandisms Sociāli politiska un reliģiski filozofiska doktrīna, kas māca, ka nacionālā neatkarība sasniedzama mierīgā ceļā, iesaistot plašas tautas masas un apelējot pie tās reliģiskajām jūtām
kirenaiķi Sokrāta mācekļa Aristipa no Kirēnas dibināta filozofu skola 4. gs. pr. m. ē.
kognitīvistika Starpdisciplināra zinātne par izziņu (izzinātājdarbību), zināšanām un atziņām; aptver psiholoģiju, neirofizioloģiju, lingvistiku, filozofiju u. tml.
scientoloģija Starptautiska reliģiska kustība "lietišķā reliģiskā filozofija", kas saistīta ar īpašu psihoterapijas paveidu (t. s. dianētiku) un sludina, ka tās mācība stiprina cilvēka garīgo pašapzināšanos
naratīva teorija stāstījumu lomu un nozīmi skaidrojoša teorija, kas sakņojas valodas filozofijā un kritisko sociālo teoriju tradīcijā
berklijisms Subjektīvā ideālisma paveids filozofijā, kas saistīts ar angļu bīskapa Džordža Berklija (1685–1753) vārdu
jūmisms subjektīvā ideālisma paveids filozofijā; hjūmisms
Augustīns Sv. Augustīns - kristiešu teologs un filozofs (Augustine of Hippo; 354.-430. g.) Hiponas (Ziemeļāfrikā) bīskaps, viens no Baznīcas tēviem, radīja jēdzienu par Dieva valstību un šīs pasaules valstību, uzsvēra Dieva absolūtās žēlastības nozīmi vīriešu un sieviešu glābšanā un cilvēku grēcīgumu; viņš arī pirmais esot sācis lasīt klusējot, neizrunājot lsīto tekstu
advaita vedānta Šankaras radītā hinduistiskā filozofija, kas balstīta uz sanskrita svētajiem rakstiem "Vedānta-Sūtra", tā māca, ka šī pasaule ir maija (ilūzija) un ka Patiesība ir viena un nedalāma; tai pretēja filozofija ir dvaita jeb duālisms
hesihasms Šaurākā nozīmē - Gregora Palamas reliģiski filozofiska mācība, kas vērsās pret teoloģisko racionālismu
patroloģija Teoloģijas nozare, kura pētī kristietības reliģisko un filozofisko mācību, ko no 2. līdz 8. gadsimtam izveidoja sevišķi autoritatīvi autori (baznīcas tēvi); patristika (2)
Aleksandrijas skola teoloģijas skola Aleksandrijā ap 150.-400. g., kas centās saskaņot grieķu filozofiju ar kristīgās baznīcas dogmām
demitoloģizācija Teoloģiska Rakstu skaidrošanas metode (20. gs.), kuras lietotāji uzskata, ka Bībele sarakstīta mitoloģiskā valodā, un mēģina tajā ietverto kristīgo vēsti atveidot eksistenciālās filozofijas jēdzienos
doktrīna Teorija, mācība (zinātniska, filozofiska, politiska); politiska programma
misticisms Ticība kaut kam pārdabiskam, noslēpumainam, dievišķam; pārliecība, ka var sazināties ar pārdabiskiem spēkiem; reliģisku un filozofisku doktrīnu sistēma, kas dibinās uz ticību pārdabiskajam
vēsturiskā tiesību skola tiesību doktrīna un tiesību filozofijas virziens, kas pauž uzskatus par tiesībām kā tautas gara izpausmi - tiesības veidojas kopā ar tautas dzīvi lēnā, ilgstošā vēstures procesā
metapolitika Tīri filozofiska politisko teoriju mācība, kas cenšas noskaidrot valsts pirmcēloņus un mērķus, neraugoties uz īstenībā sastopamām valsts formām
ušu Tradicionālās ķīniešu cīņas mākslas, kas balstās uz filozofiskiem, ētiskiem un psihofiziskiem personības pilnveidošanas aspektiem; specifiska fizisku vingrinājumu sistēma, t. sk. cīņas paņēmieni ar dažādiem ieroču veidiem un bez tiem
spekulatīvfilosofija uz spekulācijām (2) dibināta filozofija
solipsisms uzskats, arī filozofijas virziens, saskaņā ar kuru eksistē tikai domājošais subjekts un objektīvā pasaule pastāv vienīgi viņa apziņā
kategoriskais imperatīvs vācu filozofa I. Kanta (1724.-1804. g.) tiesību filozofijas jēdziens, kas izsaka apriāro morālo likumu, pēc kura jāvadās cilvēkiem, - katram cilvēkam vienmēr jārīkojas tā, lai viņa uzvedība varētu kalpot par piemēru vispārējai likumdošanai, un pret cilvēku nekad nedrīkst izturēties kā pret līdzekli kādu mērķu sasniegšanai; katrs cilvēks vienmēr ir augstākais mērķis un vērtība
zinātniskais reālisms vairāku 20. gs. filozofisko mācību kopējais nosaukums; saskaņā ar šī virziena filozofu atziņām, zinātniskie pētījumi ir vienīgais līdzeklis, kas ļauj gūt patiesas zināšanas
šteinerskola Valdorfskola - mācību iestāde, kas balstās uz Rūdolfa Šteinera pedagoģisko filozofiju
metagrammatika Valodniecības filozofija; salīdzināma valodu zinātne
ātma Vēdāntas filozofijā visaptverošais gars, augstākais Es jeb dvēsele; ātmans
aretaloģija Vēlīnā grieķu-romiešu klasicisma reliģiozi-filozofiska satura literatūra
aksioloģija Vērtību teorija - filozofiska mācība par vērtībām
virsbūve vēsturiskā materiālisma kategorija, pēc kuras politika, tiesības, morāle, māksla, filozofija un reliģija tiek uzskatītas par ideoloģisko attiecību un sabiedriskās apziņas formu kopumu, kas radies uz ekonomiskās bāzes pamata
mesiānisms vēsturiski filozofiska mācība par kādas tautas glābēju lomu cilvēces liktenī
akcidence Viduslaiku aristotelisma filozofijā - esamība, kas kļūst par citas esamības īpašību un kvalitāti, pretstats substancei
okamisms Viduslaiku filozofa Okamas Viljama (~1300-49) mācība ar uzsvaru intuīciju un ārējo uztveri, kas veido pieredzi, noliedz, ka teoloģija būtu zinātne un prasa, lai tā dibinātos vienīgi atklāsmē, kurai ticēt ir jo lielāks nopelns, jo tā mazāk prātam aptverama
sintereze Viduslaiku filozofijā un teoloģijā tiešā labā un ļaunā zināšana, t. i. sirdsapziņas dzirkstele, ko cilvēks uzglabājis arī pēc Ādama grēkā krišanas
sholastiskais reālisms viduslaiku filozofijas virziens, kas atzina, ka universālijas, jeb vispārējie jēdzieni ir tā objektīvā realitāte, kas pastāv neatkarīgi no konkrētajiem priekšmetiem; pamatnostādne, ka idejas atrodas Dieva prātā, bet atsevišķas lietas ir to nepilnīgas kopijas
nominālisms Viduslaiku filozofijas virziens, kas uzskata, ka universālijas (vispārīgi jēdzieni) pastāv nevis īstenībā, bet tikai domāšanā
sholasts viduslaiku filozofs, teologs
reālisms Viduslaiku sholastiskās filozofijas virziens, kas atzina vispārīgu jēdzienu (universāliju) objektīvu eksistenci neatkarīgi no atsevišķiem priekšmetiem
jogāčāra Vidžnjānavāda - mahājānas budisma reliģiskās filozofijas skola, radās ap 2. gs., attīstīja ideju par tīrās, no jebkura satura atrautās apziņas iegūšanu gk. ar jogas palīdzību
mīmānsa viena no 6 ortodoksālajām senindiešu filozofijas skolām, kas balstīta uz vēdām
Aspasija viena no ievērojamākajām sievietēm Senajās Atēnās (Aspasia; ap 470. g. - ap 400. g. p. m. ē.), Perikla draudzene, viņas mājās pulcējās mākslinieki, rakstnieki un filozofi
dao viena no ķīniešu klasiskās filozofijas pamatkategorijām, sākotnējā nozīme - "ceļš", vēlāk - "lietu dabiskā kārtība", "likumsakarība", "pareiza rīcība"
joga viena no ortodoksālajām senindiešu ideālistiskās filozofijas sistēmām, kas par cilvēka rīcības galveno mērķi uzskata psihes pilnīgu atbrīvošanos no materiālās eksistences
mīmāmsā viena no ortodoksālām brahmanisma sistēmām indiešu filozofijā
prākrits viena no senindiešu filozofijas kategorijām, kas apzīmē visu materiālo un garīgo lietu sievišķo sākotni
fenomenoloģija Virziens mūsdienu filozofijā
averroisms Virziens viduslaiku filozofijā, ko 12. gs aizsāka arābu domātājs Ibn Rušds (Averroess); aizstāvēja divējādās patiesības teoriju, zināšanas nostatot pretī ticībai, filozofiju - teoloģijai
universālija Vispārīgs jēdziens (parasti viduslaiku filozofijā)
voltērisms Voltēra filozofisko uzskatu kopums
freidisms Z. Freida filozofiski antropoloģiskās un psiholoģiskās koncepcijas, kā arī visas mācības un skolas, kas attīstījušās uz to bāzes; to teorētiskais pamats ir psihoanalīze
madjamika Ziemeļu budisma (mahājānas) galvenā filozofiskā skola, kas izveidojās viduslaiku Indijā; neatzīst ārpasaules realitāti, noraida jēdzienisko domāšanu, akcentē intuitīvo atskārsmi
japānistika Zinātņu komplekss, kas pētī Japānas vēsturi, filozofiju, ekonomiku, politiku, japāņu valodu, literatūru, kultūru
nelabticība Žana Pola Sartra eksistenciālistiskajā filozofijā - morālisks pašapmāns, kas noved pie tā, ka mēs darbojamies tikai kā lietas, nevis autentiski izvēlamies

Citās vārdnīcās nav šķirkļa filoz..