zvīguļot
zvīguļot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | zvīguļoju | zvīguļojam | zvīguļoju | zvīguļojām | zvīguļošu | zvīguļosim |
| 2. pers. | zvīguļo | zvīguļojat | zvīguļoji | zvīguļojāt | zvīguļosi | zvīguļosiet, zvīguļosit |
| 3. pers. | zvīguļo | zvīguļoja | zvīguļos | |||
Pavēles izteiksme: zvīguļo (vsk. 2. pers.), zvīguļojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: zvīguļojot (tag.), zvīguļošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: zvīguļotu
Vajadzības izteiksme: jāzvīguļo
Zvīļot, vizuļot.
Avoti: LLVV, MLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mācītājs izbolītām acīm lūkojās, kā sieviete, nu jau pavisam baltu seju, lūpas sakodusi, bāž pirkstus sev vēderā, plēsdama plašāk brūces malas, bāž aizvien dziļāk un tad izrauj roku, kaut ko satvērusi pirkstos, kaut ko maziņu, sarkani apķepušu, sudrabaini zvīguļojošu vakara saules slīpajos staros...
- Cits aiz cita kaskādē virknējās iegareni ezeri, lejā sudrabaini zvīguļojošā ūdenī šūpojās sīka laiviņa, kurā sēdēja makšķernieks, apvilcis apmetni kā Dikensa kučierim, mūžsenie koki meta dziļajos ūdeņos tumšas ēnas, otrpus gravai gar pašiem ūdeņiem, skani dziedādama, gāja kāda jauna sieviete, no augšas, no gravas malas bija vien dzirdamas dzidras, suģestējošas skaņas, šķiet, viņa lasīja žagarus iekuram, un, iegrimusi darbā, pārliecināta, ka viņu neviens nevēro, atraisīti dziedāja.
- Tā vairs nemirdz, tā vairs tikai zvīguļo.
- Pludmales smiltīs zvīguļojošs auskars, uz trotuāra nokritis plīšu lācītis, no mēteļa notrūkusi poga ir kas pavisam ierasts, bet vai esat atraduši ko neparastu?
- Šīs terases baro divi pazemes avoti, kas pateicoties dažādu minerālu klātbūtnei iekrāsojuši terases sarkanā, oranžā, dzeltenā un bēšā krāsā, bet ūdens saulē zvīguļo tirkīzzilos un gaiši zaļos toņos.