piejokot
piejokot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piejokoju | piejokojam | piejokoju | piejokojām | piejokošu | piejokosim |
| 2. pers. | piejoko | piejokojat | piejokoji | piejokojāt | piejokosi | piejokosiet, piejokosit |
| 3. pers. | piejoko | piejokoja | piejokos | |||
Pavēles izteiksme: piejoko (vsk. 2. pers.), piejokojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piejokojot (tag.), piejokošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piejokotu
Vajadzības izteiksme: jāpiejoko
1.Izjokot.
2.Parasti savienojumā ar "ko nu", "ko tur": lieto, lai norādītu, ka nav vērts jokot, ka ar jokošanu neko nepanāks.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- "Tu tik manu brāli piejoko, visu grib, nekā nevar.
- citi piejoko ar vardiem, ka sievu atstājis krogā.
- Tomēr, lai kungu piejokotu, tas bija pielējis teļa zarnas ar asinīm un uzsējis uz muguras.
- Šī viņu vairs negribējusi pieturēt; par to Velns viņu pa naktim plūkājis pie matiem un kā nekā piejokojis.