izmuļķot
izmuļķot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izmuļķoju | izmuļķojam | izmuļķoju | izmuļķojām | izmuļķošu | izmuļķosim |
| 2. pers. | izmuļķo | izmuļķojat | izmuļķoji | izmuļķojāt | izmuļķosi | izmuļķosiet, izmuļķosit |
| 3. pers. | izmuļķo | izmuļķoja | izmuļķos | |||
Pavēles izteiksme: izmuļķo (vsk. 2. pers.), izmuļķojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izmuļķojot (tag.), izmuļķošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izmuļķotu
Vajadzības izteiksme: jāizmuļķo
Piemuļķot, izjokot.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņi domāja — tu gribi viņus izmuļķot.
- Tāpēc rodas jautājums: ko īsti darīt tandēma izmuļķotai valsts varai?
- Pirms viņu atmaskojām, viņš smējās par mums un izmuļķoja mūs.
- Pie lielajiem puikām uz ielas neej, tie tikai izmuļķos un vēl nodarīs pāri.
- Jeb vai varbūt pats nelabais man tevi atsūtījis, lai dienas laikā izmuļķotu?”