piejoņot
piejoņot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piejoņoju | piejoņojam | piejoņoju | piejoņojām | piejoņošu | piejoņosim |
| 2. pers. | piejoņo | piejoņojat | piejoņoji | piejoņojāt | piejoņosi | piejoņosiet, piejoņosit |
| 3. pers. | piejoņo | piejoņoja | piejoņos | |||
Pavēles izteiksme: piejoņo (vsk. 2. pers.), piejoņojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piejoņojot (tag.), piejoņošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piejoņotu
Vajadzības izteiksme: jāpiejoņo
Joņojot pievirzīties (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mazais piejoņo, garāmskrienot pieglaužas un aizjož atkal rotaļāties.
- Pirmais suns piejoņoja klāt , pirms
- Improvizēto rīta vingrošanu pārtrauc trakā ātrumā piejoņojušais mersis, no kura izraušas smaidīgs Dainis un kaut kāds nepazīstams nopietns tips acenēs.