šņukstēt
šņukstēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | šņukstu | šņukstam | šņukstēju | šņukstējām | šņukstēšu | šņukstēsim |
| 2. pers. | šņuksti | šņukstat | šņukstēji | šņukstējāt | šņukstēsi | šņukstēsiet, šņukstēsit |
| 3. pers. | šņukst | šņukstēja | šņukstēs | |||
Pavēles izteiksme: šņuksti (vsk. 2. pers.), šņukstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: šņukstot (tag.), šņukstēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: šņukstētu
Vajadzības izteiksme: jāšņukst
Būt tādam, kam (emocionālā stāvoklī, sāpēs) izraisās šņuksti.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sieviete sāka skaļi šņukstēt, taču vīrietis tam nepievērsa nekādu uzmanību.
- — Labāk jau lai mani tā vilktu, — viņa šņukstēja.
- Tas, uz ceļiem nometies, tupēja pie maisa un šņukstēja:
- Taču Gustavs tikai šņukstēja, žagojās un nespēja izdabūt ne skaņas.
- – Friti taču es tomēr varētu paturēt, – viņš šņukstēja.