uzburbēt
uzburbēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzburbēju | uzburbējam | uzburbēju | uzburbējām | uzburbēšu | uzburbēsim |
| 2. pers. | uzburbē | uzburbējat | uzburbēji | uzburbējāt | uzburbēsi | uzburbēsiet, uzburbēsit |
| 3. pers. | uzburbē | uzburbēja | uzburbēs | |||
Pavēles izteiksme: uzburbē (vsk. 2. pers.), uzburbējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzburbējot (tag.), uzburbēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzburbētu
Vajadzības izteiksme: jāuzburbē
1.Piesūcoties ar mitrumu, palielināties apjomā; kļūt irdenam, porainam; piesūcoties ar mitrumu, kļūt staignam; uzburbt1.
2.parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies) Uztūkt, arī pārklāties ar izsitumiem (piemēram, par seju, tās daļām); uzburbt2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tu, tante Frosja, kuras vīrs nekad nav pacēlis balsi, tu, kaimiņiene Zoja, kuras skaistums no pārmērīgas gaidīšanas un slepeniem skūpstiem uzburbējis par vilšanos.