uzburbt
uzburbt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzburbstu | uzburbstam | uzburbu | uzburbām | uzburbšu | uzburbsim |
| 2. pers. | uzburbsti | uzburbstat | uzburbi | uzburbāt | uzburbsi | uzburbsiet, uzburbsit |
| 3. pers. | uzburbst | uzburba | uzburbs | |||
Pavēles izteiksme: uzburbsti (vsk. 2. pers.), uzburbstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzburbstot (tag.), uzburbšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzburbtu
Vajadzības izteiksme: jāuzburbst
1.parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies) Piesūcoties ar mitrumu, palielināties apjomā; kļūt irdenam, porainam; piesūcoties ar mitrumu, kļūt staignam; uzburbēt1.
2.Uztūkt, arī pārklāties ar izsitumiem (piemēram, par seju, tās daļām).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas bija uzburbis plikpaurains vīrietis īsā, melnā mētelī un mēslainos zābakos.
- Teju divu metru auguma atlēts operetiskās ubaga skrandās ar uzburbušu dzērāja seju.
- Rūgtuma iejava uzraudzējusi viņas pārāk skābas, uzburbušas un kuplas.
- Sarkanu, uzburbušu seju, izvalbītiem iedzelteniem acu baltumiem un šausmīgi smird.
- Pēc uzburbušās sejas Vilnis noskārta, ka nakts uzdzīve krietni piestrādājusi pie izskata.