uzburbuļot
uzburbuļot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzburbuļoju | uzburbuļojam | uzburbuļoju | uzburbuļojām | uzburbuļošu | uzburbuļosim |
| 2. pers. | uzburbuļo | uzburbuļojat | uzburbuļoji | uzburbuļojāt | uzburbuļosi | uzburbuļosiet, uzburbuļosit |
| 3. pers. | uzburbuļo | uzburbuļoja | uzburbuļos | |||
Pavēles izteiksme: uzburbuļo (vsk. 2. pers.), uzburbuļojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzburbuļojot (tag.), uzburbuļošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzburbuļotu
Vajadzības izteiksme: jāuzburbuļo
Iesāki burbuļot; īsu brīdi, parasti spēcīgi, burbuļot.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kaut kas ļoti sens, gandrīz jau aizmirsts uzvird, uzburbuļo.
- Ja vēlas, pievieno saldo krējumu, ļauj uzburbuļot un noliek atpūsties.
- ” atteica Anufrijs un atraugājās – pat burbulīši uzburbuļoja...
- Varbūt tas tagad ir vairāk uzburbuļojis publiskajā telpā.