uzbukņīt
uzbukņīt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzbukņīju | uzbukņījam | uzbukņīju | uzbukņījām | uzbukņīšu | uzbukņīsim |
| 2. pers. | uzbukņī | uzbukņījat | uzbukņīji | uzbukņījāt | uzbukņīsi | uzbukņīsiet, uzbukņīsit |
| 3. pers. | uzbukņī | uzbukņīja | uzbukņīs | |||
Pavēles izteiksme: uzbukņī (vsk. 2. pers.), uzbukņījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzbukņījot (tag.), uzbukņīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzbukņītu
Vajadzības izteiksme: jāuzbukņī
Bikstot, viegli iesitot, panākt, ka (kāds) pieceļas kājās; bikstot, viegli iesitot, panākt, ka (kāds) uzmostas (no miega).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jūs mani uzbukņījāt ar sovu pļopošanu, valnu valni, uzreiz ēst gribas…
- Viņa gribēja ieiet pie māsas, lai uzbukņītu un sasauktu trauksmei, kad ieraudzīja to jau piecēlušos.
- “Es esmu augšā jau deviņas dienas, kamēr tevi maigi uzbukņīja līdz nomoda stāvoklim, Meison.
- Gribas uzriet, ka nav tik traki, saimniecīt, gribas uzbukņīt, bet viņa, biezu asaru miglotām acīm, katru vakaru aiziet gulēt viena savā augšstāva mēļzilganajā istabā.
- Vecmāma mani uzbukņīja un smagi brida tālāk pa slapjo zāli.