skurbums
skurbums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | skurbums | skurbumi |
Ģen. | skurbuma | skurbumu |
Dat. | skurbumam | skurbumiem |
Akuz. | skurbumu | skurbumus |
Lok. | skurbumā | skurbumos |
1.Stāvoklis, kad uz laiku zaudē apziņas skaidrību (parasti alkoholisku vielu, arī smaržu iedarbībā); stāvoklis → skurbt1; reibums1.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kad pirmais skurbuma vilnis noplaka, viņu pārņēma parastā tukšuma izjūta.
- Dzēruma skurbumā Peisenieks ar Dabaru uzsāka debates par dzīves mērķiem.
- Marika acumirklī jūsmīgi iespiedzās - to varēja uztvert kā mīlas skurbuma izpausmi.
- Cigāru malki deva vieglāku, gaišāku skurbumu nekā stikla dzērieni.
- Viņa smaidīja, maigi raudzīdamās lejup, aizvien dziļāk ienirdama trakā skurbumā.