reiba
reiba sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; poētiska stilistiskā nokrāsa; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | reiba | reibas |
| Ģen. | reibas | reibu |
| Dat. | reibai | reibām |
| Akuz. | reibu | reibas |
| Lok. | reibā | reibās |
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņa tā kā reiba, ilgojās un vienlaikus cieta no šīm ainām.
- Viņas prāts reiba, nespēdams pieņemt un izprast jauniegūto informāciju.
- Un kādu laiku reiba, vien juzdams viņas kārās lūpas un mīksto krūti.
- 1989. gadā tauta vēl reiba no Atmodas eiforijas,
- Sānos dūra un galva reiba, bet viņa centās nepievērst tam uzmanību.