skurināt
skurināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | skurinu | skurinām | skurināju | skurinājām | skurināšu | skurināsim |
| 2. pers. | skurini | skurināt | skurināji | skurinājāt | skurināsi | skurināsiet, skurināsit |
| 3. pers. | skurina | skurināja | skurinās | |||
Pavēles izteiksme: skurini (vsk. 2. pers.), skuriniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: skurinot (tag.), skurināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: skurinātu
Vajadzības izteiksme: jāskurina
1.Īsi, strauji vairākkārt kustināt (ķermeņa daļas).
2.Purināt; uzmudināt, uzmundrināt.
Avoti: EH, LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Zila debess un trauslie bērzu sīkzari, ko skurina vējš.
- Rieta vējš skurina kailos zarus, lēkā pār greizajām ābelēm.
- Aprūsējušās palodas ārpusē skurina vējš, saule lūkojas pretī bāla un asa kā noraudājusies.
- Irbe — basām, nokūpējušām kājām, dzeltenīgās skrandās, garās matu pinkas skurinādams.
- Invalīds raudādams slāja tālāk, skurinādams roku.