skurbums
skurbums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | skurbums | skurbumi |
| Ģen. | skurbuma | skurbumu |
| Dat. | skurbumam | skurbumiem |
| Akuz. | skurbumu | skurbumus |
| Lok. | skurbumā | skurbumos |
1.Stāvoklis, kad uz laiku zaudē apziņas skaidrību (parasti alkoholisku vielu, arī smaržu iedarbībā); stāvoklis → skurbt1; reibums1.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kad pirmais skurbuma vilnis noplaka, viņu pārņēma parastā tukšuma izjūta.
- Dzēruma skurbumā Peisenieks ar Dabaru uzsāka debates par dzīves mērķiem.
- Marika acumirklī jūsmīgi iespiedzās - to varēja uztvert kā mīlas skurbuma izpausmi.
- Cigāru malki deva vieglāku, gaišāku skurbumu nekā stikla dzērieni.
- Viņa smaidīja, maigi raudzīdamās lejup, aizvien dziļāk ienirdama trakā skurbumā.