šņabītis
šņabītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | šņabītis | šņabīši |
Ģen. | šņabīša | šņabīšu |
Dat. | šņabītim | šņabīšiem |
Akuz. | šņabīti | šņabīšus |
Lok. | šņabītī | šņabīšos |
Avoti: Sin
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Droši vien tas ir kāds dvēseles pārdzīvojums, kad ierauj šņabīti...
- Vizma un Marija iemet kā šņabīti – ar peciņu uz augšu.
- Pilnu grozu piekrāmēju: aliņus, vīniņu, šņabīti, uzkožamos.
- Tad ielēju caurulē kādus 50 gramus šņabīša un tad viss apklusa."
- Citādi viss pa vecam - reizēm iedzeru šņabīti, jo paģiru joprojām nav.