brandiņš
brandiņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | brandiņš | brandiņi |
| Ģen. | brandiņa | brandiņu |
| Dat. | brandiņam | brandiņiem |
| Akuz. | brandiņu | brandiņus |
| Lok. | brandiņā | brandiņos |
2.Reibums.
Avoti: ViV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Caur drūzmu tekādamas, ratavoja abas Bondaru meitas, pašas sārti baltas kā tīriņdesas, bet, ja kādam brandiņš par daudz iesita pierē un vilka uz kašķi, tad Bondaru dēls iznāca no “ bufetes istabas” un izbisēja apskurbušo ārā.