uzmest
uzmest 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Ar metienu, metot uzvirzīt augšā (kur, līdz kurienei u. tml.); ar metienu, metot uzvirzīt uz kādas vietas; uzsviest (1).
1.1.Ar savu plūsmu, savas kustības enerģiju, parasti spēcīgu, uzvirzīt augšā (kur, līdz kurienei u. tml.) — par vēju, viļņiem, sprādzienu u. tml.; ar savu plūsmu, savas kustības enerģiju, parasti spēcīgu, uzvirzīt uz kādas vietas.
1.2.formā: lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis (-ts, -ta) Ar strauju kustību uzvirzīt uz augšu (ķermeņa daļu).
1.3.Tāds, kas ir izveidojies ar uzvirzījumu uz augšu (par ķermeņa daļu, parasti degunu).
1.4.Būt tādam, kur izveidojas (viļņi, burbuļi) — par ūdenstilpi, šķidrumu.
1.5.Virzoties izveidot virzienā uz augšu (loku).
2.Ar metienu, metot novietot, uzvirzīt virsū (uz kā, kam, arī kur); arī strauji uzlikt, nolikt virsā (uz kā, kam, arī kur); uzsviest (2).
2.1.Strauji uzlikt (uz kādas ķermeņa daļas); arī strauji uzvilkt (mugurā).
2.2.Metot (ko) virsū, izveidot (kaudzi, valni u. tml.).
5.sarunvaloda, intransitīvs Spēcīgi iesist (kādam, kam, pa ko).
Saistītās nozīmesiebelzt, iebliezt, uzdot, iezvelt
Stabili vārdu savienojumiIet, degunu uzmetis, [uz'metis] (arī pacēlis [pa'cēlis]). Ir uz ko uzmest acis (arī aci).
Avoti: LLVV, ViV, SLG
Korpusa piemēri