pielakties
pielakties atgriezenisks 1. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | pielokos | pielokamies | pielakos | pielakāmies | pielakšos | pielaksimies |
2. pers. | pielocies | pielokaties | pielakies | pielakāties | pielaksies | pielaksieties, pielaksities |
3. pers. | pielokas | pielakās | pielaksies |
Pavēles izteiksme: pielocies (vsk. 2. pers.), pielocieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pielokoties (tag.), pielakšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pielaktos
Vajadzības izteiksme: jāpielokas
1.transitīvs Lokot pilnīgi padzerties, paēst (par dzīvniekiem).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš pumpēja iekšā šņabi no tējas glāzēm un runāja tikai lamuvārdiem, bet, pamatīgāk pielacies — neartikulētām skaņām.
- Īpaši tad, kad viņi ir pielakušies kā cūkas, jo no visas palātas es vienīgais biju iemanījies sakropļot sevi skaidrā prātā.
- Mēs mīlam savus izpletņus, " D-5", tos mēs kaislīgi glāstām, paklājuši apakšā metru platus un divdesmit piecus metrus garus brezenta " galdus", izpletņi mums ir svarīgāki par mīļotajām, jo, kad tevi pieviļ mīļotā, tu vari dzīvot tālāk, — jūties sūdīgi, tomēr to var paciest, taču, ja pieviļ izpletnis, — tad neatliek vairs nekā, pat iespējas pielakties.
- , bet Jonam un viņa savdabīgajam, mežos un pūdētavā izkoptajam priekšstatam par atmaksu šķita pašsaprotami, ka pašaudīt cilvēkus būtu daudz taisnīgāk nekā nevainīgus zvērus, tikai par Sicinski gan Jons negribēja piekrist, jo tas patiešām bija nelietis, kas bendēja nost godīgus zemniekus, un tad atkal pretī strīdējās Kazimiers, jo viņš, redz, kaut kad sen, sen bija saticis pašu Sicinski personiski, jau vecu un nodzērušos, un acīm redzami sirdsapziņas pārmetumu nomocītu, un viņš, krogā pamatīgi pielacies, birdināja asaras brandava kvartiņā, īdēdams kā teļš, un, atcerējies ābelē nošauto dzimtzemnieku, kuram bija licis kāpt kokā un kūkot kā dzeguzei, nemitīgi atkārtoja: " Bet kāpēc viņš kāpa?
- tu pielocies mana naivuma