dzalkstīt
dzalkstīt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | dzalkstīju | dzalkstījam | dzalkstīju | dzalkstījām | dzalkstīšu | dzalkstīsim |
| 2. pers. | dzalkstī | dzalkstījat | dzalkstīji | dzalkstījāt | dzalkstīsi | dzalkstīsiet, dzalkstīsit |
| 3. pers. | dzalkstī | dzalkstīja | dzalkstīs | |||
Pavēles izteiksme: dzalkstī (vsk. 2. pers.), dzalkstījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: dzalkstījot (tag.), dzalkstīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: dzalkstītu
Vajadzības izteiksme: jādzalkstī
1.Zibēt, laistīties.
1.1.Dzirkstīt (parasti negatīvā pārdzīvojumā) – par skatienu, acīm.
1.2.pārnestā nozīmē Spilgti izpausties (skatienā, acīs) – parasti par negatīviem pārdzīvojumiem.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bet varbūt viņas acis nedzalkstī ļauni, man tikai tā šķiet.
- Viņš ievēroja, ka meitene brīžam bez īpaša mērķa met skatus uz sāniem, tumšzaļajām acīm zem platajām, skaistajām uzacīm dzalkstījot.
- Pirksti, slapji un sasiluši, tā salīmējās, ka bija grūti no jauna aptvert auksto zaru, taču piekalnē kā gailošas vilka acis joprojām dzalkstīja uguntiņas smēķu galos.
- Pa šauru, līganu laipiņu starp ēnu un gaismu, pa atmiņu zīda diedziņu, pa asociāciju zelta matiņu es steidzos projām, uz citurieni, es vairos no baismas, es bēgu turp, kur starp niedola skropstām dzalkstī zvīļš Pandera redzoklis ( kā var mirdzēt tikai caur neatgriežama laika atstatumu), jūlija saulei kveldējot ( kā var svelmēt tikai pēc gadiem, janvārī, kad rūtīs sausi skrapst, cērtas un grabinās graudains sniegs).
- Daudz mazu zvaigžņu pukst manī dzalkstīdamas, šūpojas, krīt.