diņķis1
diņķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | diņķis | diņķi |
Ģen. | diņķa | diņķu |
Dat. | diņķim | diņķiem |
Akuz. | diņķi | diņķus |
Lok. | diņķī | diņķos |
Vīrišķais dzimumorgāns.
PiemēriPie naudas es kaut kur tiku, bet viņām derēja arī manējais diņķis — kaut tas nebija dzelžains, labākajā gadījumā — ar vara uzgali.
- Pie naudas es kaut kur tiku, bet viņām derēja arī manējais diņķis — kaut tas nebija dzelžains, labākajā gadījumā — ar vara uzgali.
Avoti: EH
Korpusa piemēri:šeit