Paplašinātā meklēšana
Meklējam valodas vienība.
Vārdos nav.
Atrasts vārdu savienojumos (1):
Atrasts skaidrojumos (56):
- aizguvumu asimilācija aizgūšanas procesa beigu posms, kad citvalodas vienība - vārds, vārdu savienojums, vārddaļa u. tml. - ir jau pilnībā ienākusi un iesakņojusies aizguvējvalodas sistēmā.
- uzsvērta runas vienība ar intensitāti (retāk - pamattoņa frekvenci, ilgumu) izcelta valodas vienība (skaņa, zilbe, vārds).
- nozīmes nobīde ar nozīmes pārnesumu nesaistītas pārmaiņas valodas vienības jēdzieniskajā saturā.
- tulkošanas vienība avotvalodas vienība, kam jāatrod līdzvērtīga vienība mērķvalodā.
- valodas zīme divpusēja valodas vienība, kam ir materiālais apvalks (apzīmējošais) un nozīme jeb saturs (apzīmējamais); minimālā valodas zīme ir morfēma, galvenā relatīvi patstāvīgā valodas zīme ir vārds, bet pilnīgas komunikatīvās zīmes ir teikums un teksts.
- polisēmija divu vai vairāku nozīmju piemitība (valodas vienībai); daudznozīmīgums (2).
- emocionālā ekspresivitāte izteiksmīgums, ko kādai valodas vienībai (vārdam, morfēmai, vārdformai, frazeoloģismam, teikumam) piešķir emocionāls nozīmes papildkomponents.
- stilistiskā ekspresivitāte izteiksmīgums, ko kādai valodas vienībai (vārdam, morfēmai, vārdformai, teikumam) piešķir stilistisks nozīmes papildkomponents, kas norāda uz lietojuma ierobežojumu noteiktā saziņas sfērā.
- nozīme Jēdzieniskais saturs, kas piemīt noteiktam skaņu kompleksam kā valodas vienībai.
- aizstāšana Kādas valodas vienības (skaņas, morfēmas, vārda, vārdformas vai sintaktiskas konstrukcijas) lietošana citas vietā, saglabājot to pašu nozīmi.
- referents Konkrēta reālija, ko konkrētā lietojumā nosauc valodas vienība.
- konsituācija Konteksta un runas situācijas kopums, kas palīdz izprast sazināšanās procesā lietotas valodas vienības nozīmi un nodrošina saprašanos arī tad, ja kaut kas nav tieši pateikts.
- savienojums Kopums, kurā ietilpst divas vai vairākas valodas vienības.
- valodas skaņa mazākā fonētiskā valodas vienība.
- fonēma Mazākā skaņu valodas vienība, kas šķir vārdu un morfēmu skanējumu.
- morfs Morfēmas īstenošanās valodas lietojumā; konkrēta valodas vienība pretstatā morfēmai kā vispārinātai abstraktai valodas vienībai.
- frāzes supramorfs nesegmentējama valodas vienība, kas īstenojas kā teikuma uzsvars vai teikuma intonācija.
- supramorfēma Nesegmentējama valodas vienība, kurai ir sava nozīme un kuras izpausme var būt zilbe, vārds vai teikums kopā ar suprasegmentālu elementu (intonāciju vai uzsvaru); supermorfēma.
- supermorfēma Nesegmentējama valodas vienība, kurai ir sava nozīme un kuras izpausme var būt zilbe, vārds vai teikums kopā ar suprasegmentālu elementu (intonāciju vai uzsvaru); supramorfēma.
- šķīrējpazīme Nozīmīga pazīme, kas balstās uz valodas elementu savstarpējo opozīciju, un kuru ņem vērā, raksturojot un klasificējot valodas vienības.
- piekārtot Saistīt (divas valodas vienības, parasti salikta teikuma daļas) bez vārdiski izteiktiem saistījuma rādītājiem.
- saskaņot Saistīt (valodas vienības) saskaņojumā (4).
- pirmnozīme Sākotnējā, vissenākā (valodas vienības) nozīme.
- saistīt Savienot (valodas vienības), veidojot, piemēram, izteikumu, tā daļu; būt tādam, kas savieno (valodas vienības), piemēram, izteikumā, tā daļā.
- eksofora Situatīva atsauce; valodas vienība, kas daļu savas nozīmes iegūst no ekstralingvistiskās situācijas.
- pakārtotība Stāvoklis, kad kāda valodas vienība ir pakārtota citai valodas vienībai.
- diferencētājpazīme Šķīrējpazīme - nozīmīga pazīme, kas balstās uz valodas elementu savstarpējo opozīciju, un kuru ņem vērā, raksturojot un klasificējot valodas vienības.
- supersegmentālie līdzekļi tādas valodas vienības, kas (piemēram, uzsvars) raksturo nevis atsevišķu fonēmu, bet gan veselu zilbi vai v;ardu, vai veselu sintaktisku teksta fragmentu (piemēram, intonācija).
- konotatīvs Tāds, kas saistīts ar valodas vienības emocionālo, stilistisko u. c. ekspresīvo nokrāsu, ar nozīmes papildkomponentiem.
- denotatīvs Tāds, kas saistīts ar valodas vienības jēdzienisko saturu, nozīmes galveno komponentu.
- ekspresija Teksta vai atsevišķas valodas vienības izteiksmīgums, iedarbīgums.
- ekspresivitāte Teksta vai atsevišķas valodas vienības izteiksmīgums, iedarbīgums.
- viennozīmība Tikai vienas nozīmes piemitība (kādai valodas vienībai); monosēmija.
- monosēmija tikai vienas nozīmes piemitība (kādai valodas vienībai); viennozīmība; viennozīmīgums.
- paredze Turpmāk minētas valodas vienības noteikta iedarbošanās uz iepriekšēju.
- semantiskā kategorija uz vienas vai vairāku kopīgu pazīmju pamata izveidota semantisku vienību grupa, piemēram, darītājs, izjutējs, subjekts, objekts; arī vispārīga semantiska pazīme, pēc kuras valodas vienības dala grupās, piemēram, dzīvums, priekšmetiskums, noteiktība.
- daudznozīmīgums vairāku savstarpēji saistītu nozīmju piemitība vienai valodas vienībai (morfēmai, vārdam, vārdformai, frazeoloģismam, teikumam); polisēmija.
- artikulētā valoda valoda, ko veido runas orgānu saskaņotā darbībā radītas skaņas un no tām veidotas valodas vienības.
- devējvaloda valoda, no kuras citā valodā aizgūta kāda valodas vienība - vārds, vārdkopa, sintaktiska konstrukcija u. tml.; donorvaloda.
- donorvaloda valoda, no kuras citā valodā aizgūta kāda valodas vienība - vārds, vārdkopa, sintaktiska konstrukcija u. tml.; donorvaloda.
- funkcionālā gramatika valodas izpētes virziens, kurā valodas sistēma tiek analizēta, balstoties uz tās funkcionēšanu saziņas procesā, postulējot semantiskas kategorijas resp. semantiskus laukus, piemēram, aspektualitāti, temporalitāti, modalitāti, dzīvumu, priekšmetiskumu, un pētot, kādas valodas vienības spēj izteikt attiecīgo semantiku.
- valodas līmenis valodas sistēmas daļa - valodas apakšsistēma, kurā pēc kopīgām pazīmēm apvienojas viena veida savstarpēji saistītas valodas vienības un kategorijas.
- jēdzieniskais saturs valodas vienībā ietvertā doma, kas atspoguļo priekšmetu, parādību būtību, jēgu atšķirībā no šīs vienības ārējās formas, ko veido valodas vienības uzbūve, skanējums, rakstība.
- ekvivalents Valodas vienība, kura veic vai spēj veikt to pašu funkciju, ko cita valodas vienība.
- apkaime Valodas vienības (fonēmas, morfēmas, vārdi, teikumi u. tml.), kas ir tieši pirms un aiz kādas valodas vienības.
- nozīmes maiņa valodas vienības (parasti - vārda) attiecināšana uz citu konkrēto reāliju konkrētā valodas lietojumā, kas saistīts ar pārmaiņām attiecīgās valodas vienības jēdzieniskajā saturā.
- pakārtojums Valodas vienības (piemēram, vārda, teikuma sastāvdaļas) atkarība pēc formas, nozīmes no citas valodas vienības; valodas vienības, starp kurām ir šāda atkarība.
- valodas elements valodas vienības sastāvdaļa.
- sistēmiskā atbilsme valodas vienības semantiska un formāla iekļaušanās valodas sistēmā, atbilsme valodas sistēmai un struktūrai, likumībām modeļiem.
- sakārtojums Valodas vienību (piemēram, vārdu, teikuma sastāvdaļu) saistījums, kam raksturīga (to) savstarpēja neatkarība pēc formas, nozīmes; valodas vienības, starp kurām ir šāds saistījums.
- kontaminācija Valodas vienību mijiedarbība (piemēram, formu, nozīmju tuvības dēļ), kurā rodas jauna valodas vienība; valodas vienība, kas radusies šādā veidā.
- pārvaldījums Valodas vienību saistījums, kurā viena (neatkarīgā) valodas vienība nosaka citas (atkarīgās) valodas vienības formu; arī rekcija.
- aizgūšana Valodu saskares ietekmēts process, kurā vienas valodas vienība tiek pārņemta un pakāpeniski iekļaujas citas valodas struktūrā, pakļaujoties šīs citas valodas izrunas un rakstības noteikumiem un gramatikas likumiem.
- kontekstuālais sinonīms vārds (vai cita valodas vienība), kas kontekstā kļūst par cita vārda (vai citas valodas vienības) sinonīmu.
- denotāts Vienveidīgu reāliju grupa, ko valodas vienība nosauc, pamatojoties uz vispārinātu priekšstatu par šo grupu.
- distribūcija Visas iespējamās pozīcijas (konteksti), kurās var atrasties kāda valodas vienība (fonēma, morfēma, vārds).
Citās vārdnīcās nav šķirkļa valodas vienība.