uzburzgulēt
uzburzgulēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzburzgulēju | uzburzgulējam | uzburzgulēju | uzburzgulējām | uzburzgulēšu | uzburzgulēsim |
| 2. pers. | uzburzgulē | uzburzgulējat | uzburzgulēji | uzburzgulējāt | uzburzgulēsi | uzburzgulēsiet, uzburzgulēsit |
| 3. pers. | uzburzgulē | uzburzgulēja | uzburzgulēs | |||
Pavēles izteiksme: uzburzgulē (vsk. 2. pers.), uzburzgulējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzburzgulējot (tag.), uzburzgulēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzburzgulētu
Vajadzības izteiksme: jāuzburzgulē
Iesākt burzguļot; īsu brīdi, parasti spēcīgi, burzguļot.
Avoti: LLVV