uradņiks
uradņiks vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; vēsturisksLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | uradņiks | uradņiki |
| Ģen. | uradņika | uradņiku |
| Dat. | uradņikam | uradņikiem |
| Akuz. | uradņiku | uradņikus |
| Lok. | uradņikā | uradņikos |
1.Zemākā dienesta pakāpe Krievijas apriņķa policijā 1878.-1917. g.; policists, kam ir šāda dienesta pakāpe.
2.Apakšvirsnieka dienesta pakāpe kazaku karaspēkā Krievijā.
Avoti: LLVV, VtV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mācītājs bija pasūdzējies muižā, un Jirgensons dieba pie uradņika, kas tad abus ātri vien paņēma ciet.
- Neviens viņam nav uzdrīkstējies tuvoties, līdz sabraukuši uradņiki, arestējuši sajukušo un aizveduši ar visu stiklu uz Rīgas vājprātīgo patversmi.
- Tagad tur esot pa vasaras laiku viens policijas augstāks ierēdnis ar divi gorodovojiem; bez tam tur cauru gadu dzīvojot divi uradņiki ar divi stražņikiem.
- Sākas pamatīga kņada, jo Dzelzkājs, mācītājs Kēlers, muižas pārvaldnieks Jirgensons un uradņiks Druģis — šī četrotne mūsu pusē vienmēr bijusi gluži vai Dieva vietā.
- — Tie būs Birznieks ar Kārkliņu, — Smūdzis nospļaujas, — abiem bija zobs uz veco, ka šis viņus par tiem divdesmit rublēniem uradņikam uzrādīja.