opītis
opītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvaloda, deminutīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | opītis | opīši |
| Ģen. | opīša | opīšu |
| Dat. | opītim | opīšiem |
| Akuz. | opīti | opīšus |
| Lok. | opītī | opīšos |
Avoti: SLG
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šķiet, tas ir tāds opīšu garlaicīgais variants ( smejas).
- Tad Anna sākusi pētīt, kā ome sadzīvo ar savu opīti.
- Kad tētis ar opīti kaut ko remontēja, es vienmēr piedalījos.
- Māja, kurā dzīvoja Liene ar opīti, jau bija saskatāma.
- Es neuzaugu ar mammu, bet gan ar opīti un omīti.