nošņaukt1
nošņaukt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nošņaucu | nošņaucam | nošņaucu | nošņaucām | nošņaukšu | nošņauksim |
| 2. pers. | nošņauc | nošņaucat | nošņauci | nošņaucāt | nošņauksi | nošņauksiet, nošņauksit |
| 3. pers. | nošņauc | nošņauca | nošņauks | |||
Pavēles izteiksme: nošņauc (vsk. 2. pers.), nošņauciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nošņaucot (tag.), nošņaukšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nošņauktu
Vajadzības izteiksme: jānošņauc
Šņaukt un pabeigt šņaukt (degunu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Madara izvilka no kabatas saburzītu salveti un skaļi nošņauca tajā degunu.
- - Kadiķis nošņauca degunu, pirms bija ievilcis elpu izteikt secinājumu.
- Bet viņš tikai izņēma mutautu, kurā nošņauca degunu.
- Viņš nošņauca degunu piedurknē, likdams Eiņum sarauties.
- Meitene pamāja, nošņauca degunu, ievilka elpu.