nošņāpt
nošņāpt 1. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nošņāpju | nošņāpjam | nošņāpu | nošņāpām | nošņāpšu | nošņāpsim |
| 2. pers. | nošņāp | nošņāpjat | nošņāpi | nošņāpāt | nošņāpsi | nošņāpsiet, nošņāpsit |
| 3. pers. | nošņāpj | nošņāpa | nošņāps | |||
Pavēles izteiksme: nošņāp (vsk. 2. pers.), nošņāpiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nošņāpjot (tag.), nošņāpšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nošņāptu
Vajadzības izteiksme: jānošņāpj
1.Nogriezt2 (1).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nošņāpsim vienu gabalu starp Blaumaņa un Lāčplēša ielu un aplūkosim tuvāk.
- Sieva, feministiskas degsmes pārņemta, ar nazi bija nošņāpusi savam vīram daiktu.
- Tad ar zīmogāmuru nošņāpu kreklam galu, apsēju.
- Viņa nošņāpa gabaliņu sārtās gaļas, pameta svītrainajam.
- Joki mazi, pat pirkstu var nošņāpt.