muļķot
Lietojuma biežums :
muļķot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
Ar viltu, negodīgi izmantot (kādu); panākt, ka (kāds) nokļūst muļķīgā, smieklīgā stāvoklī; mānīt.
PiemēriVai nu aiz nezināšanas, vai aiz vēlēšanās muļķot cilvēkus, bet atkal tiek sajaukti jēdzieni.
Saistītās nozīmesāzēt, nest cauri, nelgot, pisināt.
Tulkojumifool, gull.
Avoti: LLVV, TWN
Korpusa piemēri:šeit