muļķot
muļķot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | muļķoju | muļķojam | muļķoju | muļķojām | muļķošu | muļķosim |
| 2. pers. | muļķo | muļķojat | muļķoji | muļķojāt | muļķosi | muļķosiet, muļķosit |
| 3. pers. | muļķo | muļķoja | muļķos | |||
Pavēles izteiksme: muļķo (vsk. 2. pers.), muļķojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: muļķojot (tag.), muļķošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: muļķotu
Vajadzības izteiksme: jāmuļķo
Ar viltu, negodīgi izmantot (kādu); panākt, ka (kāds) nokļūst muļķīgā, smieklīgā stāvoklī; mānīt.
PiemēriVai nu aiz nezināšanas, vai aiz vēlēšanās muļķot cilvēkus, bet atkal tiek sajaukti jēdzieni.
- Vai nu aiz nezināšanas, vai aiz vēlēšanās muļķot cilvēkus, bet atkal tiek sajaukti jēdzieni.
- Mūs muļķo.
- Nemuļķo sevi ar domu, ka viens jau nekaitēs.
- Kāpēc muļķot cilvēkus un ievietot tiešraides saiti, ja tā nedarbojas.
Avoti: LLVV, TWN
Korpusa piemēri:šeit